Linards Rozentāls
Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs
Trešdien, 14. februārī, tika atzīmēta Pelnu diena, ievadot Kristus Ciešanu laiku un Lielo gavēni, kas turpināsies septiņas nedēļas līdz pat Lieldienu naktij.
Daudzi miljoni Eiropas kristiešu ikgadu šajā laikā piedalās īpašā evaņģēliskās baznīcas rīkotajā akcijā "Septiņas nedēļas bez…". Katru gadu šai akcijai ir savs atšķirīgs raksturs, tēma un pārdomu loks. Šogad tas ir aicinājums septiņas nedēļas iztikt bez atturēšanās. Klusai apcerei seši, uz patiesiem notikumiem balstīti stāsti...
"Es sēžu kādā sanāksmē. Manuprāt, viss iet šķērsām. Daži to mana un tam iebilst. Tomēr vairākums uzskata, ka viss ir labi. Tā domā arī mans boss, tā domā arī kādi kolēģi, ar kuriem esmu draugos. Arī es pats neesmu līdz galam drošs, vai man ir taisnība. Nu, ko es tagad izlekšu? Ko tas mainīs? Tāpat viss ies kā līdz šim. Labāk atturēšos izteikt savu viedokli. Varbūt citreiz. Kad pienāk laiks balsot, tā arī balsoju: "Atturos!""
"Kaut kur tālu no visām apdzīvotām vietām aukstā pievakarē, sniegam sniegot, braucu pa šoseju. Te pēkšņi šosejas malā pamanu stāvam bērnu. Šķiet, ka viņš pat nav skolas vecumā. Kaut kas varbūt nav labi. Varbūt bērns apmaldījies? Varbūt viņu izsēdinājis kāds autobusa šoferis? Kaut kur bija rakstīts ziņās, ka tā noticis! Es pat samazinu ātrumu. Vajadzētu apstāties. Taču te kaut kur apkārt būs mājas. Noteikti aiz tā meža pudura ir viņa mājas. Viņš pats taču aizies. Ko es te iejaukšos? Padomās, ka es vēl gribu viņu nolaupīt. Viss būs labi! Gan jau būs labi. Viņš atradīs mājas. Es labāk atturēšos iejaukties. Un aizbraucu garām."
"Uz ziņojumu ekrāna baznīcas priekštelpā rakstīts, ka tiek meklēti brīvprātīgie Draudzes centra durvju eļļošanai. Es tā kā varētu. Man ir kādas brīvākas dienas nākamnedēļ. Taču mūsu draudze ir tik liela! Droši vien daudzi jau pieteikušies - īsti amatnieki, kas labi māk eļļot durvis. Ko nu es viņu vidū darīšu? Labāk nepieteikšos. Gan jau arī bez manis visu izdarīs ļoti labi. Un es atturos. Aizeju tālāk."
"Es eju no Jeruzālemes uz Jēriku. Steidzos. Man svarīgas darīšanas priekšā. Piepeši redzu - viens guļ. Droši vien atpūšas. Nē, šķiet, viņš ir nedaudz ievainots! Vajadzētu palīdzēt. Bet varbūt viņš ir piedzēries? Varbūt tikai izliekas, lai mani aplaupītu, kad pienākšu tuvāk? Kas tik nav dzirdēts! Labāk iešu tālāk. Šoreiz atturēšos palīdzēt. Gan jau Dievs visu nokārtos. Dievs vienmēr zina kā labāk. O, izdomāju, es par viņu palūgšu Dievu. Tad es būšu patiešām izdarījis labu lietu. Varbūt pat pie mācītāja jāaiziet, lai arī viņš palūdz."
"Draudzes nometnes dievkalpojuma beigās cilvēki var svētīt viens otru ar eļļu. Arī es paņemu eļļas trauciņu. Tur ir ļoti dārga nardu eļļa. Viens cilvēks te man ir ļoti iekritis sirdī. Es gribu pie viņa pieiet un viņu svētīt. Varbūt pat pateikt kādu labu vārdu. Bet no citas puses, ko es tā uzmākšos? Viņu, re, jau arī citi svētī. Es labāk šoreiz, nē. Nu, ko es te tā? Es labāk atturēšos. Gan jau arī bez manas svētības un vārdiem viņam viss būs labi. Un es nolieku eļļas trauciņu atpakaļ. Ar dārgo nardu eļļu."
"Esmu Jēzus māceklis. Jau kādu laiku. Man Viņš patīk. Tik labi runā. Mēs vakarpusē ejam kopā uz kādu pilsētu. Piepeši redzu, ka kādas sievietes ar bērniem cenšas cauri ļaužu pūlim tikt pie Jēzus. Viņām līdzi arī viens akls ubags. Bet mums taču ir jāsteidzas! Es cenšos viņas atturēt. Ubagam saku, lai pienāk rīt, kad nāksim atpakaļ: "Rīts gudrāks par vakaru!" "Rīt, rīt," visiem saku un steidzos pie Jēzus. Tikai kur Viņš palicis? Vairs nekur nevaru Viņu atrast. Labāk pagaidīšu. Atturēšos. Paiešu malā. Neapstāšos. Nepajautāšu. Neizteikšos. Paklusēšu. Noklusēšu. Neiebildīšu."
Nē, tā nē! Mēģināsim citādāk: 7 nedēļas bez atturēšanās!
