user_mobilelogo

Pievērsiet savas sirdis Kungam un kalpojiet vienīgi viņam!

1Sam 7:3

gavēnis 

Viena no mūsu laikmeta lielākajām problēmām ir uzmanības sadrumstalotība. Darbs, ģimene, draugi, aizraušanās, aizvien jauni piedāvājumi izmēģināt nupat radītus produktus, jauni projekti, kuros vērts iesaistīties, vērtīgas iniciatīvas – izglābt, aizsargāt, attīstīt… Ja vēl pagājušā gadsimta sākumā cilvēka dzīve bieži bija ļoti prognozējama un – no šodienas skatījuma – bezgalīgi vienmuļa un garlaicīga, tad mūsdienās vērojama pilnīgi pretēja tendence. Ja vien cilvēks pats nav labprātīgi sevi izolējis, patiesībā ikvienam no mums ir neskaitāmas iespējas kaut kur iesaistīties, kaut ko darīt, kaut kam veltīt laiku un uzmanību. Trūkst nevis jaunu iespaidu, bet trūkst laika tam, lai kaut vienu no iespaidiem savā sirdī pārstrādātu!

Viltīgā kārtā neviens no mums neprasa “visu”. Parasti tiek prasīts “pavisam nedaudz”. Viena sapulcīte mēnesī. Pāris stundiņas pastrādāt pie šī svarīgā jautājuma. Uzmest aci šai jaunajai idejai. Ierakstīt kaut ko sociālajos tīklos. Katra šāda lieta pati par sevi ir sīkums, un tieši tāpēc liekas – kāpēc gan tieši pie šī salmiņa apstāties? Salīdzinājumā ar visu to milzīgo vezumu, kas jau sakrauts uz kamieļa muguras, šis pēdējais lūgums vai iespēja liekas gluži nevainīga!

Bet vienmēr ir pēdējais salmiņš, kas pēkšņi padara neiespējamu praktiski visu iepriekš iekrāto. Kamielis sabrūk zem pēdējā salmiņa smaguma. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka sirds jeb – moderni izsakoties – apziņa katrā konkrētajā brīdī var būt pievērsta tikai kaut kam vienam. Šādā ziņā marta lozunga autors labi pazīst cilvēku. Sakot, ka mēs tomēr spējam vienlaikus domāt par divām, trim un vēl vairāk jomām, mēs nepamanām, ka patiesībā visu laiku uzmanību pārslēdzam no vienas tēmas uz otru. Šāda pārslēgšanās rada lielu psihisku nogurumu. Rezultāts? Gribas paspēt ļoti daudz, bet patiesībā reāli izdarām salīdzinoši maz. Kļūstam virspusēji. Nekas netiek padarīts patiešām labi, un līdz ar to nav gandarījuma pašam un citiem.

Tieši šādā virzienā es aicinātu pārdomāt šī mēneša lozungu. Aicinājums “pievērst sirdi Kungam” un “vienīgi viņam kalpot” ir ne tikai reliģiski, bet vispārcilvēcīgi gudrs padoms. Stāsts nav par to, ka Bībeles Dievs gribētu izstumt no mūsu apziņas pilnīgi visu citu. Drīzāk problēma ir pretēja – pārāk daudz virspusēju lietu padara neiespējamu iedziļināšanos tajā, kas patiešām ir nozīmīgs.

Kas ir Tavs Dievs? Kas ir tas, kas Tavā dzīvē ir patiešām vērtīgs? Kas ir galvenais? Nebaidies to nolikt centrā, tam pievērsties un veltīt nedalītu uzmanību. Citādi – mēģinot aptvert visu, tiek pazaudēta jēga jebkam. Un tas prasa ticību un uzticēšanos – izvēlēties pievērst sirdi Kungam, pievērsties svarīgajam, nolikt to pirmajā vietā. Lozungs aicina mūs to izmēģināt – un pārliecināties praksē, ka mazāk dažkārt nozīmē vairāk, un jēga nav virspusībā, bet dziļumā.

 

Ir Gavēnis. Kas man būtu jāatmet, lai kļūtu redzams galvenais?

Nebaidies gavēt ne tikai ar vēderu, bet arī ar savu vērību un uzmanību. Gavēt ar sirdi.

Sirds gavēnis nes dzīvību un prieku. Jaunu augšāmcelšanos.

 

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs