Jau esmu rakstījusi par savu pieredzi meditācijas retrītos Meditācijas namā Lūžņā. Līdzīgā veidā Lutera draudzes namā Torņakalnā, tikai saīsināts vienas dienas robežās (no pl. 8.30-17.30) un tepat Rīgā, notiek pasākums, ko sauc par Kontemplācijas dienu. Šoreiz gribu dot nelielu ieskatu bez personiskas iedziļināšanās būtībā, par šo Kontemplācijas dienu Torņakalnā. Varbūt ir cilvēki, kam tas interesē, bet kas nezina, vai var tur piedalīties, kā tas viss notiek.

Par šo pasākumu  uzzināt un arī pieteikties var mājas lapā luteradraudze.lv . Nav noteikti jābūt Lutera draudzes loceklim, bet pieteikties vajadzētu laicīgi, jo interese ir diezgan liela un pastāv iespēja, ka vairs nav brīvu vietu. No personīgās pieredzes varu ieteikt mazliet sevi noskaņot šim pasākumam - ieplānot, lai nekas šajā dienā netraucē, nekādi telefona zvani nav gaidāmi, un var visu atstāt ārpusē, visas nepabeigtās lietas un rūpes uzticēt Dieva ziņā, lai šajās stundās vari visu sevi veltīt klusumam un Dieva klātbūtnei. Pasākums notiek modernajās un mājīgajās draudzes nama telpās. Telpās jāuzturās klusos apavos, čībās vai zeķēs, lai neradītu troksni un telefons jāizslēdz pilnībā vai jāatstāj garderobē. Dalībnieku miera un drošības labā draudzes nams šajā laikā ir slēgts. 

Dienas gaitā meditācijas seansi mainās ar lekcijām. Pašā sākumā ir iepazīstināšana ar meditācijas praksi, ar to, kam domāta šāda kontemplācijas diena, ieteikumi un padomi. Tad seko 25 minūšu ilga meditācija.Tas notiek meditācijas zālē, kur visi dalībnieki sēž uz paklājiņiem un spilveniem, bet kam tāda poza sagādā grūtības- uz krēsliem. No ārpuses šajā klusumā gan ielaužas pa kādām skaņām, pa laikam garām aizdun vilciens. Bet tie nav īstie traucēkļi, jo kā teica mācītājs- klusums ir AIZ šīm skaņām. Īstie traucēkļi ir mūsu izklaidīgās domas, nemierīgais prāts, dažādas ķermeņa izpausmes. Nekas no tā netiek apspiests vai ar varu nomākts, galvenais ir ļaut domām aizpeldēt un atgriezties šeit un tagad. Vēlāk dienas gaitā notiek divas stundu ilgas meditācijas un noslēgumā vēl viena pusstundu ilga. Starp šīm meditācijām ir divas apmēram stundu garas mācītāja lekcijas- katrā kontemplācijas diena par savu tēmu. Šoreiz tā bija tēma "Personības izaugsmes ceļš kristīgajā tradīcijā" . Šīs lekcijas var atrast turpat, kur visus Lutera draudzes mācītāju sprediķu un lekciju ierakstus - Mediatēkā. Manuprāt, šī ir vienreizēji vērtīga iespēja noklausīties interesējošo lekciju vai sprediķi sev piemērotā laikā. Materiālu arhīvs ir bagātīgs. Protams, klātienē klausoties lekciju, tās saturu bagātina mācītāja personības klātbūtne, skatiens, žesti.

Pārtraukumā visiem tiek piedāvātas siltas veģetārās pusdienas- vienkāršs, garšīgs ēdiens, bet visas dienas gaitā ir pieejama kafija, tēja, maizītes.

Katras Kontemplācijas dienas neatņemama sastāvdaļa ir Svētā Vakarēdiena dievkalpojums noslēgumā. Arī tas notiek draudzes nama telpā pēc īpašas liturģijas. Un pēc tā vēl seko meditācija un diena ir noslēgusies. Katra paša ziņā ir, ko šī klusuma, meditācijas un pārdomu diena ir devusi. Bet ceļš nebeidzas, mēs ejam pa to tālāk, atjaunoti, mierīgi, iedvesmoti un priecīgi.

Kontemplācija mums ļauj redzēt visas lietas to kopējā kontekstā, bet kamēr tas nav saistīts ar darbību, mēs vēl neesam pilnīgi. Martas un Marijas stāsts Lūkas evanģēlijā (Lūkas 10:32-42) parāda “būt” un “darīt” savienošanas nozīmīgumu, to, cik svarīgas ir pareizas attiecības starp darbību un konplemtāciju. Marta pārstāv darbīgu, aktīvu dzīvi, kādu mēs dzīvojam katru dienu ar tās prasībām strādāt, saimniekot, draudzēties. Kurš gan nav bijis aizvainots, klausoties citu stāstos par meditāciju, un kurš, tā vietā, lai varētu pievienoties, rūpējās par maltīti, ko pasniegt pēc tam? Marija ir mūsu būtības konplempatīvā daļa, meditatīvā būtība un dziļa ieklausīšanās Kristū ar  lūgšanā vai satiekot Viņu rūpīgā medidatīvā Rakstu lasīšanā, Lectio Divina. Šis stāsts it kā simbolizē, kas mēs esam.Darbība un kontemplācija ir mūsu būtības divas daļas. Mēs esam gan Marta, gan Marija. Kad mēs esam rūpēs un raizēs un mums neatliek laika meditācijai, tad Marta ir ņēmusi virsroku. Kad mēs nododamies kontemplācijai, atliekot savus darbus, nododot sevi visu dziļam meditācijas un ieklausīšanās darbam, tad mēs vēlamies būt tikai Marija. Bet ir jābūt līdzsvaram: mēs nevaram būt tikai viens vai otrs. Mēs apvienojam šīs abas puses, pat dzīvojot kopībā, kā Sv.Benedikta likums uzsver: ir nepieciešams laiks lūgšanai un laiks darbam– ‘ora et labora’. Marta veic svarīgu darbu, sagatavojot visu maltītei priekš visiem, bet veltot sevi visu tikai šim darbam, viņa zaudē skatu uz dvēseles otru pusi, Marijas dziļo uzmanīgo ieklausīšanos Jēzus vārdos. Viņš to Martai atgādina: “Marta, Marta, tu rūpējies par tik daudzām lietām.” Mēs visi to darām ik pa laikam. Ja vien mēs varētu darīt to, kas nepieciešams, un atrast laiku būt sevī. Nepieciešams akceptēt un apvienot šīs abas puses: mums dažreiz ir jābūt Martai, bet mēs varam citā laikā būt Marija. Jēzus paša dzīvē mēs redzam brīnišķīgu līdzsvaru starp darbību un kontemplāciju. Viņš ceļoja apkārt, mācīdams un dziedinādams ļaudis, bet bieži mēs lasām, ka viņš nošķīrās, devās uz kādu klusu vietu, lai klusībā lūgtu:”Šajā laikā viņš devās kalnos uz vienu dienu, lai lūgtu un pavadītu nakti lūgšanās un sarunās ar Dievu.” Šodien daudzas baznīcas fokusējas uz Martas dzīves veidu un dažas pat ir aizmirsušas par darbu, ko Marija velta Jēzum. Ir darbi, rūpes par citiem, sarunas un dziedāšana, pielūgsme, pateicības un liturģiskie dievkalpojumi- visas svarīgas un nozīmīgas kalpošanas un pielūgsmes lietas. Bet Marijas darbs, klusā lūgšana, dziļā klausīšanās-kontemplācija- ir atstātas dažu mūku un mūķeņu ziņā.

Tas ir Džona Maina aicinājums, ko turpina Laurenss Frīmans: savienot tradicionālos kristiešus ar sen iedibināto kontemplatīvās lūgšanas tradīciju, kas atgriežas pie mācības, ko nesa Jēzus. 2007. Gadā Pasaules Kristīgās Meditācijas Apvienība saņēma kanonisko atzinību no Vatikāna, par to kā ekumēnisku kontemplatīvu kopienu, atzīstot, cik Marijas darbs ir svarīgs.

Autors: Kim Nataraja

 18. septembrī, plkst. 12.00 notika Dāgam Hammaršeldam veltīta starptautiska konference “Ceļa zīmes. Vistālākais ceļojums ir ceļojums iekšup”. 

Starptautiskā konference notika, godinot izcilā zviedru diplomāta Dāga Hammaršelda piemiņu, un izgaismoja lielā humānista veikumu un likteni. Konferenci rīkoja Zviedrijas vēstniecība Rīgā, Apgāds Zvaigzne ABC un Rīgas Ekonomikas augstskola.

Konferencē ar lekciju “Dāgs Hammaršelds un mūsdienu garīgums” uzstājās arī mācītājs un meditācijas skolotājs Juris Rubenis (Lassalle Kontemplationsschule Via integralis, Šveice)

Dāgs Hammaršelds (1905 – 1961) kalpoja kā ANO ģenerālsekretārs laikposmā no 1953. līdz pat 1961. gadam. Nobeidzis doktorantūras studijas, Hammaršelds piedzīvoja spožu profesionālo karjeru, laika gaitā darbojoties kā Zviedrijas centrālās bankas Riksbanken prezidents, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, ministrs bez portfeļa Zviedrijas valdībā, un Zviedru akadēmijas īstenais loceklis. ANO ģenerālsekretāra amatā Hammaršelds aktīvi darbojās starptautiskās diplomātijas jomā, iesaistoties sava laika nopietnāko saspīlējumu risināšanā. Viņa klusās diplomātijas nenoliedzamie panākumi nodrošināja Hammaršeldam lielu cieņu un autoritāti starptautiskajā arēnā. Taču 1961. gadā, mīklainos apstākļos Dāgs Hammaršelds gāja bojā aviokatastrofā. Jau pēc nāves Hammaršeldam tika piešķirta Nobela Miera prēmija.