Tālu no pilsētas trokšņiem un steigas, klusuma un visaptverošas mīlestības ietverts, stāv Nams. Noslēpumains, arī pēc pāris reižu ciemosanās tajā man tas joprojām ir noslēpumains, lai gan tik skaistas vienkāršības pilns. Bet tā, kā esmu jutusi, domājusi un kāda bijusi pati TUR, tā nav bijis nekur citur. Elijas nams, Jura Rubeņa izveidotais kristīgās meditācijas nams. 
Tur nokļuvu pirmo reiz, kad sāku interesēties par kristīgo meditāciju kā pavisam (priekš manis) jaunu kristīgas dzīves disciplīnas veidu. Kā tas parasti dzīvē notiek, nejauši bet acīmredzot likumsakarīgi, pie manis caur draudzeni nonāca Džona Meina grāmatiņa "Vārds klusumā" un Jura Rubeņa grāmata „Ievads kristīgajā meditācijā”. Tajā savukārt atradu norādi uz mājas lapu www.elijasnams.lv un šajā lapā- gan daudz resursus par kristīgo meditāciju, gan iespēju pieteikties uz meditācijas sesiju. Šo trīs dienu laikā, kas paskrēja kā putna spārna vēziens, mēs mācījāmies klusumu. Mācījāmies atlaist visu nevajadzīgo, domas – nemierīgos pērtiķu barus, un ļaut sev būt, šeit un tagad. Juris Rubenis stāstīja un mācīja par kristīgās meditācijas būtību, vēsturi, kas iesniedzas gadsimtiem dziļi, par senajiem kristīgajiem mistiķiem, viņu ceļu caur meditāciju pie Dieva.

Lasīt tālāk >>

Rīgas Lutera draudze dalās ar kristīgās meditācijas priekšlasījumiem. Ierakstus varat klausīties gan interneta vietnē SoundCloud, gan lejuplādēt un klausīties tos kā mp3 failus datorā vai atskaņotājā.

Uzvara pār nāvi
Nāves varas galvenais instruments, ar to tā mūs notur, ir mūsu iedzimtais egoisms. Kā egoistiem mums ir ļoti grūti samierināties ar domu, ka mēs varētu zaudēt kaut ko no tā, kas mēs esam, ko mēs šobrīd piedzīvojam un baudam, nemaz nerunājot par to, ka mēs varētu zaudēt pilnīgi visu.

Cik grūti ir būt Dievam
Mēs esam tā pieraduši pie mūsu savstarpējām attiecībām, ka bieži neapzināmies, cik traģiskas tās ir, cik nežēlīgi mēs spējam būt, cik dažādos veidos mēs viens otru sāpinām. Dievam neklājas viegli, jo viņš atsakās kļūt līdzīgs mums un šai pasaulei.

Lasīt tālāk >>

Meditācijas ceļš nav glābšanās ceļš. Tas nepavisam nav ilūziju ceļš. Mēs necenšamies ne izglābties no reālās pasaules, ne arī mēģināt izveidot paši savu alternatīvu realitāti. Jēzus mums ir apsolījis, ja mēs turēsim viņu uzmanības centrā savā sirdī, tad viss haoss un viss pasaules sajukums būs bezspēcīgs pār mums.

Stresi, ciešanas, izaicinājumi - viss paliek, bet tiem nav spēka mūs uzvarēt, kad mēs esam atraduši savai dzīvei pamatakmeni, kas ir Kristus. Tas ir īstais uzdevums. Tas ir īstais izaicinājums, ar ko katram no mums ir jāsastopas, lai ieietu tajā realitātē, ka Kristus ir pamatakmens, uz kā mēs varam veidot savas dzīves ar pilnīgu garantiju, ka Viņš mīl mūs caur visām mūsu kļūdām, caur visām mūsu sirds un prāta izmaiņām un caur katru mūsu dzīves brīdi līdz pat pēdējam mūsu dzīves brīdim, jo Viņš ir augstākā mīlestība.

Tādēļ Sv.Pēteris saka mums, cik svarīgi ir turēt Jēzu godbijībā savā sirdī. Savienojoties viņā, mēs savienojamies ar visas dzīves principu, realitātē un īstenībā un, pastāvot Viņā, nekam citam nav pārspēka pār mums, pat ne pašai nāvei. Uzdevums ir atrast savu ceļu pie Viņa, atrodot ceļu uz savu paša sirdi, jo tā mēs varam paturēt viņu savās sirdīs. Meditācijas ceļš tādejādi ir ceļš uz māku mirt ilūzijām, visām iedomām, un tas ir ceļš celties ar Kristu, izaugt pāri sev un saviem ierobežojumiem uz mūžīgo dzīvi.

Saites: Par kristīgo meditāciju
Džons Meins
The World Community of Christian Meditation

No intervijas laikrakstā Sestdiena (2013.7.02.)

Kāds ir jūsu viedoklis par Jura Rubeņa praktizēto kristīgo meditāciju? Vai šī prakse ir atbilstoša LELB valdīnijām?

Man liekas zīmīgi, ka visas vietas viņa rekolekciju namā ir aizņemtas pusgadu uz priekšu. Tātad interese par kristīgo reliģiju arī Latvijā nekur nav pazudusi. Vienkārši cilvēkus sāk interesēt arī citi kristietības aspekti. XIX gadsimtā bija cieņā racionāli skaidrojumi un ētiskas pamācības. Tagad cilvēkus daudz vairāk interesē personīgs Dieva piedzīvojums, dvēseles ceļš. No baznīcas gaida līdzgaitniecību iekšējā izaugsmē. Vai tas ir kas jauns? Īstenībā nē. Baznīcai gadu simtos par to ir uzkrāts daudz zināšanu un liela pieredze. Tā tikai jāaktualizē un jāliek lietā. Juris Rubenis ir izvēlējies meditācijas skolu, kas vairāk saistās ar tā saukto apofātisko teoloģiju, saskaņā ar kuru Dievs ir neizzināms, tādēļ jāatraisās no visiem priekšstatiem par viņu. Ir arī citas meditāciju un rekolekciju formas, kuras vadīt esmu mācījies gan es pats, gan arvien vairāk mūsu mācītāju. Katrā ziņā rekolekciju kustībai es redzu labu perspektīvu.

Vai Rubenim nedraud mācītāja Cālīša liktenis?

Juri Rubeni es pazīstu jau 30 gadu; viņš vienmēr bijis meklētājs ar plašu skatu, taču nekad nav novērsies no Kristus un ir bijis lojāls savai baznīcai. Amata brāļi viņa jauno kalpošanu tiešam vērtē dažādi. Jautājumu un arī kritikas ir gana daudz, jo tas ir kautkas visai neierasts luterāņu baznīcai. No otras puses, bieži vien tieši neparastais ir nesis labus augļus. Visvairāk piesardzību izraisa paralēles ar meditāciju Austrumu reliģijās. Tas nozīmē, ka šīs lietas vēl savā starpā kārtīgi jāizrunā. Taču es gribu uzsvērt kaut ko būtisku: meditācija neatceļ ne baznīcas mācību, ne dievkalpojumus, ne citas lūgšanas. Gluži pretēji- katram, kas grib meditēt, vajadzētu vēl labāk pārzināt savas baznīcas uzskatus, jo tas ļauj interpretēt meditācija iegūto pieredzi. Meditācija arī nerisina jautājumu par dvēseles pestīšanu, bet par cilvēka kristīgu ikdienas dzīvi. Tiem, kas meditē, joprojām ir spēkā tas pats Dieva likums un evanģēlijs.

Avots: Nedēļas žurnāls Sestdiena.