Vērtīgas un katram cilvēkam ieteicamas pārdomas.

Cilvēks un Dievs ciešanu vidū

Tālāk >>

Šodien sākas lielais pirmslieldienu gavēnis. Man vienmēr ir gribējies pamēģināt, kā tas ir, un vai es to varu. Atteikties no kautkā 40 dienas, bez kā mierīgi var iztikt, kas vajadzīgs tikai labsajūtai vai priekam, un drīzāk ne jau ēdiena ziņā. Šajā periodā ne visi drīkst atteikties ēšanas ziņā, veselības dēļ, ja sieviete ir stāvoklī utt. Bet piekrītu gan mācītajam Kristam Kalniņam, ka īstā „attīrīšanās”, īstā „nomazgāšanās” nenāk caur miesisku atturību, bet „sirds satriektībā un pazemībā”. Tāpat arī aizdomājos par priestera Ilmāra Tolstova teikto, ka jebkurš gavēnis, kas beidzas ar neveiksmi, izgāšanos (jo mūsu cilvēciskie spēki ir tik vāji!) noved pie atziņas Lielajā nedēļā pirms Lieldienām, ka tu pats neko nespēj, esi tikai puteklis, un tas dod tik vajadzīgo atziņu un pilnīgu paļaušanos Dieva priekšā, un augšāmcelšanos kopā ar Jēzu: „Katrs gavēnis lielākoties ir neatkārtojams. Nekad nezini, kurā jomā šoreiz Kungs parādīs tavu vājo vietu. Tu esi apņēmies, bet, kad tas nojūk, Lielajā sestdienā tu esi pie sasistas siles un saki: „Kungs, es gribu reizē ar Tevi augšāmcelties!” Tās ir Lieldienas – prieks, kad tu saproti, jā, Kristus ir par tevi nomiris. Par taviem grēkiem.”

Klāt Adventes laiks. Kā katru gadu, piepildīts un īpašs. Visa pasaule aiztur elpu, gaidot Lielo Brīnumu. Katrs bērns nāk pasaulē kā brīnums, bet šis Bērns nāca, lai glābtu visus cilvēkus, katru, kas to vēlas, arī vislielāko noziedznieku un bezcerīgāko noliedzēju. Un tas nekas, ja īstā Jēzus dzimšanas diena atšķiras par datumiem vai pat gadiem, jo mēs Viņa nākšanu pieminam tieši Ziemassvētkos un beidzot, vismaz vienu reizi gadā atveram savu sirdi bezgalīgai mīlestībai un piedošanai.

Lasīt tālāk >>

Dzīvē nekas nenotiek nejauši, un droši vien arī tas bija man paredzēts, ka manā uzmanības lokā nonāca informācija par Dvēseles dziedināšanas dienām un biedrību Dominus kopiena. Ar interesi lasīju informāciju mājas lapā dominuskopiena.lv par iepriekšējām Dvēseles dziedināšanas dienām martā un biju gan mazliet pārsteigta, gan iepriecināta par šādu pasākumu, kurā ar savām zināšanām dalās un cilvēku dvēseles dziedina gan mācītāji, gan psihoterapijas pārstāvji. Līdz šim savos garīgajos un dvēseles dziedināšanas meklējumos biju sastapusies gan ar vieniem, gan otriem, bet parasti nekad kopā. Līdz šim nebiju nekur atradusi pārdomas un profesionāļu domas par tēmu "kristietis un depresija", toties daudz biju dzirdējusi uzskatus, ka patiesam kristietim taču dzīvē ir tikai prieks un miers un dvēseles līdzsvars... Skumjas - tas ir slikti. Kur nu vēl runa par kādām atkarībām Dieva bērna dzīvē...Vēl daudz jautājumu un problēmu, kas tiek paceltas gaismā šajās Dvēseles dziedināšanas dienās, pārliecina, ka šādi pasākumi ir ļoti vajadzīgi. Gan kristiešiem, gan tiem, kas ir ticības meklējumos, gan neticīgiem cilvēkiem, kas meklē kādu problēmu risinājumu. Par šādu nepieciešamību liecina arī cilvēku atsauksmes.

Lasīt tālāk >>

Rudens - tāds, kāds patreiz ir iestājies, ar krāsainām koku lapām, gleznainām dabas ainavām, krēslainiem vakariem, lietu un vēsumu- vienmēr rada melanholiskas, dažreiz smeldzīgas, dažreiz skumjas sajūtas. Vienalga, vai tev iet labi vai sliktāk, rudenīgas sajūtas pārņem ikvienu. Skumjas jau var būt arī gaišas, un šī rudens melanholija- radoša un iedvesmojoša. Vienu iedvesmos rakstīt dzeju vai gleznot, citu - pārsteigt savus mīļos ar kārdinoši smaržīgu ābolkūku, citu- radīt vēl ko savādāku. Bet es iesaku ik rudeni dedzināt sveces. Man rudens atnes sveču laiku. Tik labi ir rudens vakarā iedegt sveces - vienu vai vairākas, un ir tik daudz iespēju- var gan turpināt ikdienas darbus, bet vēl labāk- ieslēgt mūziku - Vivaldi, vai Valdi Atālu, piemēŗam, un ļauties domām. Vai lasīt dzeju. Vai Bībeli. Tikai jāuzmanās šajā tumšajā, rudenīgajā  laikā pārāk neiestigt skumjās, vai pat depresijā, bet atcerēties, ka tumsa ir skaista un no tās nav jābaidās, jo Gaisma Ir. Kā Atāla dziesmā: "Lai ar pelēka diena...tur, aiz mākoņiem, saule spīd!"

Lasīt tālāk >>

Kad biju jauna meitene, nekādi neizpratu dziesmas vārdus:

Kad nekas nav palicis tevī,
Tad paliks vairs tikai prieks.
Tas prieks, kas dzimst pats no sevis,
Tas prieks, kas tavs ienaidnieks.

Kā gan var prieks būt tavs ienaidnieks?? Laikam jau prieks nav vienmēr vienāds. Prieks var būt gaidīts, kā gaisma, kas padara gaišāku visu ap tevi un tevī. Prieks var nākt kā negaidīts pārsteigums, kā vēss lietus gāziens tveicīgā vasaras dienā un atveldzēt izkaltušo dvēseli. Bet kad tevī ir bezgalīgs tukšums, dvēseles durvis ciet, lai neviens netiek klāt, pēkšņi rodas prieks-pats no sevis....un tu nemaz tā nevari to izdzīt no sevis. Un tas kļūst tavs ienaidnieks...tev to nevajag, jo esi tik dziļi savā melnajā tukšumā, varbūt tik pārliecināta, ka tā jābūt un ka tevī nav vietas priekam. 
Bet tāpat kā visam pasaulē ir savs iemesls- zinam mēs to vai ne, arī prieks nāk pie mums ar nodomu. Necīnies pret to, dod roku un ļaujies. Ienaidnieks kādā brīdī var kļūt labākais draugs.