Ervē Bazēns,
franču rakstnieks,
Gonkūru akadēmijas ilggadējs prezidents
1. Lai kāds arī būtu bērns, viņš ir jūsējais.
Skaistie, stiprie, gudrie, veselie un tiklab arī tie, kas ir viņu pretstats (tieši sie bieži vien izrādās tie vismīļākie, visdārgākie), - visi bērni mums ir vienādi mīļi. Lepnums, kādu mēs reizēm izjūtam, nenāk no sirds (un bieži vien tas mums dārgi maksā). Turklāt neticiet sakāmvārdam: Kāds tēvs, tāds arī dēls.
2. Nekad nepavēli savu iegribu dēļ.
Nevajag dot bezmērķīgas pavēles. Mazais cilvēks, kas allaž rosās un kaut ko dara, izjūt absolūtu vajadzību pēc autoritātes - tas ir viņa balsts. Neiejaukties bērna dzīvē ir tikpat bīstami, kā nemitīgi iejaukties. Nomocīt bērnu sīkumu dēļ nozīmē uzsist sev cenu, padarīt mazo par muļķi: viņš vairs nespēs atšķirt sīkumus no nopietna pārkāpuma. Taču šim pāŗkāpumam paiet garām nozīmē atstāt bērnu novārtā: bez uzvedības iemaņām, tāpat kā bez cenrāža, nevar izveidoties priekšstati par vērtībām.
3. Nekad lēmumus nepieņem viens.
Ģimenes dzīves zelta likums ir: diarhija - divvaldība. Kad tēvs un māte runā viens otram pretī - bērnam tā ir amizanta aina! Viņš tādejādi tiek sadalīts divās daļās - kreisajā un labajā; pašam pēkšņi sāk likties, ka viņu radījis tikai viens cilvēks, un to mazais piedod visgrūtāk.
4. Saglabā ticību tam, kurs tev runā pretī.
Ja ģimene ir pirmā vide, kas tuvina socialajai videi, tad ģimenei, protams, arī jābūt pirmo konfliktu vietai. Nepieciešams, lai augošais cilvēciņš tajā sevi pārbaudītu un rūdītos. Augstprātīgi vecāki nevēlas dzirdēt nekādus iebildumus, viņiem izaug viņu cienīgi mantinieki- cietsirdīgi un rupji bērni, kuri vēlāk vecākus neciena un nemīl. Turpretī, ja vecāki bijuši ar visu apmierināti, bērni var izaugt par pilnīgu nulli.
5. Dāvanas- bez jebkādām pārmērībām.
Ta kā reklāma ir visapkārt, bērni prasa no mums visu iespējamo. Bieži gadās, ka vairs neprotam bērnam atteikt. Kaut gan arī atteikšanas prasme ir Dieva dāvana. nav viegli atteikt, jo tas mūs it kā pazemo, toties dod arī labumu, jo maca atšķirt nepieciešamo no liekā. Vēlāk arī jaunais cilvēks no sabiedrības gaida to pašu, ko no vecākiem. Taču sabiedrība neko nedāvina. Ja bērni neizveidosies par spēcīgiem indivīdiem, pasaule viņus atstums.
6. Audzini un ietekmē ar paša paraugu.
Panākt var tikai to, ko dari pats. Personiskais paraugs, kas aicina atdarināt (t.i.nepiespiestā paklausība, lieki neizmantot varu) ir vienīgais paņēmiens,kas dod iespēju iemantot cieņu bērna acīs.
7. Runā par visu bez bailēm.
Runāšana ir zelts. Vienīgā iespēja, kā konkurēt ar datoriem, pleijeriem un televīziju,- ir kļūt par to, kas viņi nespēj būt: par sarunu biedru, allaž gatavu saskarsmei. Jābrīnās, cik maz runā ģimenē! Vieni klusē aiz piesardzības, citi- slinkuma dēļ. Taču tieši par ģimeni var teikt: vispirms bija Vārds. Ja šai trokšņainajā pasaulē jūsu balsi nedzirdēs, tad bērnam būs saraustīta valoda un haotiska domāšana. Runājiet, uzsāciet sarunu ar bērniem, iemāciet viņiem pareizi , atraisīti izteikties. Stāstiet par savu darbu, ģimenes budžetu, par to, ka māsīca ir stāvoklī... Strīdieties, diskutējiet, nevairieties nekādu tematu...
8. Apvienojies ar savējiem.
Ģimene- tā ir jūsu valsts, tāpēc tajā viss jādara kopīgi: kopā jāmazgā veļa, kopīgi jāuzrok mazdārziņš, jāiepērkas, jātīra māja, jāmazgā trauki, jāizvēlas kino vai teātra izrāde, izbrauciena maršruts. Nepieciešamības gadījumā balsojiet: lai uzvar vairākums (ja piemeklēs vilšanās, tā nebūs jūsu vaina). Iespējami agri piedāvājiet meitai vai dēlam uzņemties atbildību par kādu ģimenei nozīmīgu darbu. Tas ir vispareizākais paņēmiens,kā panākt, lai bērni justos nevis ciemos, bet gan savās mājās.
9. Turi durvis vaļā.
Ilgu laiku mēs labprāt turējām vaļā acis. Aizvērt tās, protams, nevajag, taču nekas nav sliktāks par skatienu, kurš it kā piesien ar virvi. Agrāk vai vēlāk tā satrūks. Jūs nedrīkstat ieslodzīt bērnus, pusaudžus, jauniešus mājās. Viņi radīti tam, lai no savu vecāku mājām aizietu un veidotu savu ģimeni un savu dzīvi,kuru viņiem vajadzēs nodzīvot jau bez mātes un tēva. Nekad nav par agru mācīties būt brīvam!
10. Noteiktā laikā paej malā.
Šis bauslis allaž izraisa skumjas. Jā, tuvo cilvēku klātbūtne ir mūsu lielākā bagātība. Tāpēc, mums vēl dzīviem esot, ir jāmāca bērniem šo mantojumu sargāt un godāt. Mūsdienās, kad ģimene sašaurinājusies līdz laulātajam pārim un tā bērniem, vislielākās sāpes nes pārliecība, ka agrāk vai vēlāk vecāki paliks vieni. Šis upuris lemts jebkuram laulātajam pārim. Un tad, kad visi vairs nedzīvo vienā miteklī, var līdzēt tikai bērnu prasme saprasties ar vecākiem, kuru tie savukārt saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem.