user_mobilelogo

Kura no mums (un kurš - tas attiecas arī uz vīriešiem!) gan nevēlas skaistus, kuplus un veselīgus matus! Bet pēc 40 gadu vecuma bieži mūs skar arī matu problēmas, paralēli visām citām veselības kaitēm. Pat tad, ja dzīve ir lieliska, jūtamies viedas un apmierinātas ar dzīvi, priecājamies un baudām dzīvi, kā tikai sievietes pēc 40 to prot - ja, paskatoties spogulī, vai uz matu sukā palikušajiem matiem, pārņem skumjas... Tā ir problēma, ko var risināt! Ja vien vēlamies tam veltīt pietiekoši daudz laika un naudas, kas nebūt nav kosmiska.

BYAS HAIR COMPLETER ir pasaulē pirmā patentētā profesionālās mājas skaistumkopšanas Hi-Tech matu kopšanas ierīce. Tāpat kā mezoterapijā, tas pats aktīvo vielu kokteilis, kas paplašina matu folikulu anagēnu augšanas fāzi, tiek nogādāts dziļākajos galvas ādas slāņos. Bet ar HAIR COMPLETER tas darbojas pavisam maigā, ādai draudzīgā, bet ļoti efektīvā veidā. Šis sensacionālais sasniegums matu terapijā ir iespējams, pateicoties patentētā IONTO-SONIC HAIR GROWTH TECHNOLOGY® izmantošanai, kam pamatā ir jonoforēze.

11.jūlijā viesnīcā Monika Centrum Hotel Riga, Elizabetes ielā 21 notiks biznesa seminārs "Jaunas patentētas tehnoloģijas matu atjaunošanā un jaunas tirgus iespējas".
Būs iespējas uzzināt:

  • kā ar mūsdienu tehnloģijām mājas apstākļos var atjaunot un uzlabot matu veselību un izskatu
  • kā IMUNE ReNewlife palīdz matu augšanai
  • redzēt un dzirdēt par reāliem piemēriem
  • saņemt atbildes uz jautājumiem un ieteikumus matu atjaunošanai
  • kā arī par biznesa iespējām šajā jomā.

Vieslektors un medicīniskais eksperts dermatoloģe Anete Ezeriņa

Ieeja pasākumā no plkst. 17:30. Biļetes cena: 5 Eur.

Pieteikties semināram

Be hairy-be happy

 

Rezultāta paraugs - vīrietim no Latvijas-

- pirms
- pēc 8 nedēļām
- pēc 1 gada

Jaunas tehnoloģijas matu atjaunošanā. Biznesa seminārs

 

 

VEF kultūras pils 14.maijā sagaidīja LĪDERES dalībnieces krāšņi saposta un ziediem rotāta. Iekštelpās, liekas, bija padomāts par katru niansi, lai sievietes šeit justos kā svētkos ielūgtas un gaidītas. Forums notiek tikai otro gadu, bet dalībnieču skaits ir krietni audzis un, esmu pārliecināta, nākošgad būs vēl daudz lielāks. Jāatzīst, ka tikai otro gadu rīkojot šādu pasākumu tik lielam cilvēku skaitam, pasākuma organizētājiem viss bija izdevies lieliski. To apliecināja arī kāda dāma, ar ko sarunājos, gaidot pie loterijas rata, ka šogad pasākums esot vēl lieliskāk organizēts.Atskats uz forumu LĪDERE 2019

Forumu atklāja pati Solvita Kabakova, pasākuma izveidotāja un galvenā organizētāja, ar īsu, sirsnīgu un patiesu ievadu. Viņa stāstīja, kā šis gads viņai personīgi paskrējis vēja ātrumā un kļuvis neaizmirstams, no laimīgas eiforijas, laižot pasaulē meitiņu, līdz pārpasaulīgām skumjām, zaudējot tēvu. Bet tāda ir dzīve, veidojot mūs par neatkārtojamām un unikālām personībām.

Interviju ar Solvitu Kabakovu pirms foruma LĪDERE lasiet šeit >>

 
Forumā šogad piedalījās ap 850 sievietēm klātienē, bet tiešraidē to vēroja 50 000 sieviešu!
Foruma programma tika sadalīta trīs atšķirīgās sesijās – “Profesionālā izaugsme – sasniedz vairāk!”, “Attiecības. Ģimene. Mijiedarbība” un trešā sesija – “Personiskā attīstība – sapņo drošāk!”. Pasākumu vadīja šarmantā Ilze Dobele.

Atskats uz forumu LĪDERE 2019Ar prologu "Starp debesīm un zemi"  uzstājās bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, runājot par sievietes spēku. V. Vīķe - Freiberga norādīja uz trim spēka avotiem:

  • klusums un ieklausīšanās sevī; - atvēlēt katru dienu spēks, kas nāk no citiem – lūdziet un jums tiks dots, kā arī dievišķais spēks – spēks no visuma un augstākiem spēkiem. 
  • spēks, kas nāk no citiem – lūdziet un jums tiks dots. Nav jākaunas lūgt un saņemt palīdzību no citiem.
  • dievišķais spēks – spēks no visuma un Dieva. Jābūt skaidram priekšstatam un vēlmei sirdī, un tad jālūdz!

Par to - lauzties vai nelauzties cauri griestiem, stāstīja Latvenergo padomes locekle Baiba Rubesa. Viņa dalījās ar Atskats uz forumu LĪDERE 2019vairākiem pieredzes stāstiem, kā aizskārusi griestus un izlauzusies tiem cauri profesionālajā jomā. Runājot par pirmo saskarsmi ar griestiem, Baiba dalījās ar atmiņām no bērnības: “Šis bērnības fejas pirksts, sajūta, ka var bez problēmām pārvarēt jebkurus griestus, man vēlāk ir palīdzējusi grūtos brīžos”. No B.Rubesas pirmo reizi dzirdēju terminu "Nogalināt ar laipnību" :) Viņas trīs moto "griestu pārvarēšanai":

  • lai panāktu šķietami neiespējamo, vienmēr paturi acīs mērķi;
  • veido stipras alianses ar domubiedriem;
  • nevērtē par zemu sieviešu solidaritāti.

Atskats uz forumu LĪDERE 2019Kā sievietēm pārliecināt sevi, ka viņa ir stiprāka nekā domā, atklāja Ugunsskolas dibinātāja Laura Dennler. Laura uzsvēra, ka tas, kas sievieti dzen uz priekšu, ir viņas bailes, ka viņa nav pietiekoši laba, ka viņu nemīlēs, ka viņa nav drošībā. Šīs bailes ātri vien pārvēršas vienā trakā dzīves skrējienā, un tad, kad sieviete vairs nespēj, ir novedusi sevi līdz “kliņķim”, tad nobremzē.” Tieši šīs bailes palīdz mazināt un atrisināt Lauras dibinātā Ugunsskola.

  • Jāapzinās, ka visvērtīgākais, ko varam pazaudēt, ir laiks.
  • Tevī ir spēks! Bet tas jāizmanto konstruktīvi un vērtīgi, nevis vēršot to pret sevi!

Pieredzes stāstā “Ar elpu zem ūdens” dalījās Triviums trenere, uzņēmēja un koučs Linda Saulīte. Linda pastāstīja foruma skatītājām, kā spēt piecelties un nepadoties, kad viss izsapņotais zudis. Linda iepazīstināja ar KINTSUGI, kas ir japāņu māksla salabot salauztu trauku, izmantojot zelta putekļus un to, kā šo mākslu ņemt par paraugu zaudēta sapņa gadījumā.

Atskats uz forumu LĪDERE 2019

  • Solis atpakaļ no emocijām,
  • ieskatīties acīs sev un zaudējumam,
  • ņemt visvērtīgāko saprasto un veidot no jauna.

Diskusijā “Drošības josta uzņēmējdarbības uzsākšanā – mentorings” dalījās trīs savas jomas LĪDERES – biedrības “Līdere” valdes priekšsēdētāja Aiva Vīksna, Infogram dibinātāja Alise Dīrika un uzņēmēja, mūziķe, attiecību biohacking pētniece Anna Andersone. Diskusijas ietvaros viņas dalījās ar viedokli, kāpēc mentorings nepieciešams un kā tas palīdz ātrāk sasniegt mērķus. Atskats uz forumu LĪDERE 2019

Par sievišķo līderību un dzimumu stereotipiem pastāstīja līderības eksperte un konsultante Olga Dzene. Viņa uzsvēra, ka globālā tendence parāda - pašus augstākos amatus biznesā ieņem vien 2% sieviešu. Taču Eiropā šajā ziņā ir visiepriecinošākie rādītāji – 22,6% sieviešu ieņem vadītājas amatu. Latvijā sievietes – vadītājas ir aptuveni tikpat. “Mums ir ļoti labas iespējas un apstākļi, lai sieviete sevi var realizēt arī biznesa vadības līmenī” – uzsvēra līderības eksperte. 

Seksoloģe un ģimenes un laulību terapeite Lalita Salins sniedza interviju “Guļošā skaistule jeb sieviešu seksuālā atmoda”. Runājot par situācijām, kad sieviete saskārusies ar emocionālu traumu laulībā un ģimenē, viņa norādīja par trim iespējām, kā sieviete šādos gadījumos rīkojas – cīnās pretī, sastingst vai bēg, uzsverot, ka visbiežāk tiek izvēlēts otrais variants. Runājot par seksuālo atmodu, Lalita norādīja: “Sievietes pašas sevi var seksuāli atmodināt un iedrošināt”. Tam nepieciešami trīs priekšnoteikumi - sevis iepazīšana, iemācīties pateikt nē, piedāvāt atbalstu un izjust līdzjūtību pret citiem un sevi pašu. 

Sajūsmā par forumā jūtamo sievišķās enerģijas kopību, dvēseles pavadone un augu sieva

Inin Nini pastāstīja par to, cik svarīga kopā būšana, saskaņa ar sevi un dabu, kā arī to, ka ikkatram ir savs dzīves uzdevums. Viņa aicināja uzņemties līderību un darīt tās lietas, ko katra savā vietā unikāli dara, neaizmirst par jaunu vērtību modināšanu un kā vārdā tas tiek darīts.Atskats uz forumu LĪDERE 2019

  • mēs šeit esam, lai mācītos mīlestību;
  • katram no mums ir sava dvēseles misija un savs uzdevums;
  • esam šeit nākuši, lai radītu savu unikālo pienesumu, katrs savā veidā.

Par attiecību un mijiedarbību veidošanu starp sievietes dvēseli, prātu un ķermeni, par mūsdienu sievietes trauslumu un spēku pastāstīja ginekoloģe un endokrinoloģe Astrīda Tirāne. Viņa uzsvēra, ka katrā sievietē iekšā dzīvo dabas instinkts – vēlme pēc bērniņa. Agrāk vai vēlāk tas atmostas katrā no mums. Taču, vai vēl viss nav nokavēts, ja šī atmoda notiek pēc 40? Nebūt ne, un Astrīda arī aicināja sievietes nebaidīties tikt pie bērniņa arī pēc 40 gadiem. “Meitenes gados, ja jums nav tas bērniņš, tad, lūdzu, darāt, iespējas ir” – iedrošināja Astrīda un piebilda, ka grūtniecībai pēc 40 ārsti pastiprināti veic pārbaudes un seko līdzi kā māmiņas, tā bērna veselībai. Tāpat Astrīda pastāstīja par hormonu aizvietojošo terapiju, kas sievietei liek justies iekārojamai un sievišķīgai arī pēc 50.  

Interviju ar A.Tirāni pirms foruma LĪDERE varat lasīt šeit >>

Kādas ir bērnu attiecības ar tehnoloģijām un kā tas ir mainījies gadu gaitā, pastāstīja Latvijas Universitātes (LU) profesore Zanda Rubene. Viņa tuvāk iepazīstināja ar pētījumu “Mazi bērni un digitālās tehnoloģijas”, kurā arī pati iesaistījusies. Pētījumā aplūkots no 0 līdz 8 gadus vecu bērnu tehnoloģiju lietošanas paradumi, šo ierīču ietekme uz bērnu un kāda ir vecāku starpniecība. Balstoties uz izpētīto, Zanda norādīja uz mūsdienu realitāti: “Mēs izmantojam tehnoloģijas kā aukli”. 

  • jāļauj bērniem būt pašiem;
  • jābūt kopā ar viņiem;
  • jāļauj viņiem pieaugt un jāatbalsta viņus tajā.

Interviju ar Z.Rubeni pirms foruma LĪDERE varat lasīt šeit >>

Kā sievietei atklāt savu sievišķo spēku, kur tas slēpjas un kā to atmodināt, atklāja bērnu reanimatologs Pēteris Kļava.Atskats uz forumu LĪDERE 2019

Viņš norādīja, ka sievieti par to, kas viņa ir, padara ne vien izskats, bet arī tas nedzimušais – patiesais Es, uzsverot, ka ikvienai sievietei ir svarīgi to atklāt. Šajā gadījumā būtiski ir arī tas, kas notiek prātā un apziņā. Un tas nav attiecināms tikai uz intelektu. “Tu neesi tikai intelektuāla operētājsistēma ar mērķi un uzdevumu kaut ko izdarīt” – uzsvēra Pēteris. Tāpat bērnu reanimatologs norādīja, ka nav nekas svarīgāks, kā sasniegt stabilu, dziļu, nesatricināmu sava prāta, pašapzināšanās stāvokli. 

Ierakstu no Pētera Kļavas uzstāšanas klausieties šeit >>

Par sievieti uz skatuves gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pastāstīja režisore, rakstniece un saskarsmes speciāliste Baņuta Rubess. Viņas stāsts par sievieti – aktrisi un režisori teātrī vijās cieši blakus stāstam par sievieti uz lielās dzīves skatuves. Runājot par sievietēm – līderēm, Baņuta uzdeva jautājumu -  Kas sievieti padara spēcīgu gan uz skatuves, gan dzīvē un minēja vairāku spēcīgu un iedvesmojošu sieviešu – līderu piemērus. 

 

Kā  kļūdīties ar baudu, kāpēc tas ir tik svarīgi un kā pieņemt lēmumu apzināti kaut ko nesasniegt? Uz šiem jautājumiem dzīves gudras atbildes sniedza uzņēmēja, alpīniste, sapņotāja Atskats uz forumu LĪDERE 2019Olga Kotova. Viņa savā stāstā akcentēja to, ka sievietes mūsdienās bieži vien pret sevi neizjūt žēlsirdību, ir noskrējušās un stresainas, prasīgas un perfekcionistes, mēģinot sasniegt visu visaugstākajā līmenī. “Ironiskā kārtā mēs to latiņu esam uzlikušas tā, ka pārlekt var tikai ar kārti”.

Olgas Kotovas uzstāšanās audio ieraksts >>

Atziņas no savas dzīves par nepadošanos, uzdrošināšanos un spēju būt unikālai sniedza PwC valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa – Zaščirinska. Viņa dalījās ar tādām dzīves situācijām, kad bijis jāpieņem atbildīgs lēmums, kā rīkoties tālāk. “Uzdrošināšanās nozīmē nekad nepadoties, būt pašam, noteikt savas dzīves prioritātēs un mainīties” – uzsvēra Zlata. 

Zlatas Zaščirinskas uzstāšanās audio ieraksts >>

Interviju par aktualitātēm uztura zinātnē un kā ēst un baudīt ēdienu ar prātu, sniedzaAtskats uz forumu LĪDERE 2019diētas ārste Lolita Neimane. Foruma skatītājām Lolita sniedza dažādas atziņas, padomus un ieteikumus, kā ēst gudrāk, pārdomātāk, bet ar baudu, kā arī iepazīstināja ar izplatītākajiem mītiem par ēšanu, secinot, ka pats svarīgākais esot ēdiena apjoms un kaloriju skaits tajā. “Kad mēs ieraugām ēdienu, mēs kļūstam vājas” – norādīja diētas ārste, uzskatot šajā jomā būt stingrai pret sevi ir ļoti grūti. Taču ļoti nozīmīga loma tajā visā ir arī vecumam – jo vairāk gadu, jo mazāk kaloriju nepieciešams uzņemt palēninātās vielmaiņas dēļ. 

Intervija ar Lolitu Neimani audio formātā šeit >>

“Lai kaut kas notiktu, ir vajadzīga griba un providence” šie vārdi vijās cauri Gemoss īpašnieces Ievas Treijas stāstam, kurā viņa dalījās ar to, kā radījusi savu ģimenes uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojas jau 25 gadu garumā. “Nevajag izvēlēties starp uzņēmējdarbību un ģimenes dzīvi. Vajag darīt abus tik labi, cik vien ir iespējams!”, runājot par mērķiem, ko vēlējās sasniegt, uzsvēra Ieva. Viņa savā stāstā ļoti akcentēja gribu un providenci, kas bija visa pamatā, lai bizness no divām tonnām kokosriekstu skaidiņu garāžā pāraugtu veiksmīgā, uz izaugsmi vērstā uzņēmumā. 

Ievas Treijas stāstu klausieties šeit >>

Atskats uz forumu LĪDERE 2019Par sievietes spēku un kā to atrast, pieredzes stāstā dalījās zīmola Amoralle dibinātāja Inese Ozola. Runājot par to, kur meklējams sievišķais spēks, viņa norādīja uz spēju iet, darīt, nebaidīties būt drosmīgai un nekad neapstāties. “Kad man ir slikti, es uzvelku augstpapēžu kurpes un uzkrāsoju sarkanas lūpas”– ar savu spēka forumu, kā vienmēr izskatīties starojoši, dalījās Inese. Spēka formulu Amoralle radītāja turpina arī papildināt, uzskatot, ka tās veidošanā milzīga nozīme ir arī nemitīgajām dzīves mācībām un pieredzēm. 

Ineses Ozolas uzstāšanās audio ieraksts >>

 

Starp uzstāšanām sievietes priecēja lieliski muzikālie priekšnesumi, kā piemēram, Lindas Leen, Vestarda Šimkus, Latvian Voices u.c., par labsajūtu rūpējās ģimenes restorāna Hercogs pavāri un personāls, no foruma atbalstītājiem un partneriem bija gan loterija, gan informatīvi stendi un dažādi piedāvājumi. Diena paskrēja nemanot un tie bija patiesi iedvesmas svētki sievietēm.

Atskats uz forumu LĪDERE 2019

Zanda Rubene (Dr. paed., Mg. phil.) ir LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja, arī ir viena no lektorēm forumā „Līdere” 2019. Turpinot tradīciju, Zandu gribētos salīdzināt ar balto liliju. Gudru, staltu, karalisku, bet sievišķīgu!

 

Ingrīda: Šis portāls ir sievietēm 40 plus, un tā lasītājas apvieno paaudzi, kur ir gan māmiņas, gan vecmāmiņas. Ko jūs gribētu teikt šīs paaudzes sievietēm par audzināšanu, par to, kā mēs varētu pareizi ievirzīt savu bērnu un mazbērnu „digitālo bērnību”, nevis vienkārši noliedzot tehnoloģijas un izceļot klišejisko „kad mēs augām...”, bet novēršot sliktāko scenāriju šiem tehnoloģiju laikmeta bērniem.

Intervija ar foruma Līdere lektori Zandu Rubeni

Zanda: Jautājums par audzināšanu vienmēr ietver sevī divas puses, gan to, kurš audzina, gan to, kurš tiek audzināts. Un, tā kā ir skaidrs, ka mēs dzīvojam pārmaiņu pasaulē, par to jau ir runāts daudz un es tagad neiedziļināšos tajā, kas ir pārmaiņu pasaule, bet ir viena ļoti svarīga lieta, kas sievietēm pēc 40 būtu jāņem vērā – cilvēka dzīvildze ir būtiski pagarinājusies. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ rodas paaudžu pētījumi, un pēc šiem pētījumiem spriežot, mēs šobrīd viena otrai blakus dzīvojam sešas paaudzes. Tās ir sešas atšķirīgas sociālo paradumu sistēmas, atšķirīgas vērtību sistēmas, atšķirīgi uzskati par audzināšanu.

Ja pirms gadiem 20-30 sievietes 40 gadu vecumā bija vai nu pusmūža sievietes vai sievietes gados, tad šobrīd, kad Eiropas Savienībā sievietes dzīvildze ir 80 un pat vairāk gadu, tad jāsaprot, ka 40 gadi, tā ir drīzāk jaunība.

40 un 50 gadi šobrīd nekādā gadījumā nav vecums. Un tas, ko mūsu mammas saka, ka mūsu 40 ir viņu 30, vai mūsu 50 ir viņu 40 – tā patiešām ir, kaut vai laika ziņā, kas mums ir atvēlēts, jo priekšā vēl 20-30 aktīvas dzīves gadi, un ne velti mēs runājam gan par mammām, gan vecmāmiņām šajā vecumā, jo pateicoties ilgajai dzīvei un mūsdienu medicīnas sasniegumiem, mēs varam būt gan mammas, gan vecmammas maziem bērniem vienlaicīgi. Un tomēr, tās ir atšķirīgas sociālas lomas, un tas izaicinājums audzināšanā ir tas, ka audzināšana būtībā ir attieksmju un vērtību tālāk nodošana no paaudzes paaudzē. Un ja mēs esam uzaugušas vienā sociālas kultūras kontekstā, bet tās mammas, kas ir 20 gadus jaunākas, citā, tad arī audzināšanas modeļi, ko izvēlamies, var būt diezgan atšķirīgi, bet mērķis ir viens.

Ja man jautā, kas ir audzināšanas mērķis, tas ir- panākt, lai mūsu bērni var iztikt bez mums. Vienā brīdī viņiem ir jāiztiek bez mums.

Ja mamma ir vecāka, tas brīdis var pienākt ātrāk. Un tad parādās tas digitālās kultūras konteksts, kurā pirmā tēze ir, ka mums šķiet, ka dzīve mūsdienās ir daudz bīstamāka, nekā tā bija iepriekš. Viens no iemesliem ir saistīts ar to, ka mums ir pieejams ļoti plašs informācijas klāsts , turklāt negatīvas informācijas, kas piemēram agrāk, padomju laikā, tika noklusēta, vai arī nebija tik daudz kanālu, no kā varēja uzzināt par kādu negatīvu parādību sabiedrībā. 

Paaudžu pētījumi min tādu vēsturisku notikumu, 2001.gada 11.septembris, pēc kura izmainās cilvēku sociālie paradumi - veids, kādā mēs nospraužam sev nākotnes mērķus un izmainās arī audzināšanas modelis. Jo šis datums ir traģisks notikums, kas padara pasauli par bīstamāku vietu, nekā tā bija pirms tam. Izmainās priekšstats par briesmām, vairs nav nepieciešams konvencionāls karš, mēs varam vienkārši iziet no mājas, aiziet uz koncertu, uz Ziemassvētku tirdziņu, un daudz kas bīstams var notikt.

Šis ir pirmais aspekts, kas padara audzināšanas procesu mūsdienu sabiedrībā daudz piepildītāku ar pieaugušo rūpēm – mēs daudz vairāk rūpējamies, pievēršam uzmanību saviem bērniem, un mēdz teikt, ka šī laika mazo bērnu vecāki ir visrūpīgākie vecāki, kādi jebkad bijuši, bet ar akcentu uz jaunākās paaudzes, „Millenium” paaudzes vecākiem.

 Otrs aspekts saistībā ar mūsdienām ir tā saucamā bērncentrētā sabiedrība, jo mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kur bērna vajadzības ir tikpat nozīmīgas, kā pieaugušā vajadzības, un mēs runājam par bērnu tiesībām, un uz šī fona veids, kā mēs skatāmies uz bērna vietu sociālajā hierarhijā, ir mainījies – bērns nav pakārtots pieaugušajiem, viņam ir tikpat daudz tiesību, kā pieaugušajam, viņam ir savs viedoklis, kuru viņš arī pauž, un kas ir pats svarīgākais – mēs šobrīd audzinām bērnus, balstoties uz viņu vajadzībām. Esmu daudzās intervijās jau teikusi, ka mēs, sievietes pēc 40, mammas un vecmāmiņas, tikām audzinātas, par mērķi uztverot pieaugušo radītās sociālās kārtības neizjaukšanu. Bērnam bija jābūt disciplinētam, lai netraucētu pieaugušo, viņam bija jāattīstās un jāpilnveidojas tādā veidā, lai pieaugušo ikdiena netiktu traucēta – tātad jābūt klusam, paklausīgam, jāzina sava vieta. Šis audzināšanas modelis daudzējādā ziņā saistās ar Bendžamina Spoka teoriju, kas padomju laikā bija aktuāla. Mēs esam paaudze, kas ēda nevis tad, kad gribēja, to, ko gribēja un tik, cik gribēja, bet to, ko lika, tad, kad lika un tik, cik lika. Mēs gulējām, tad kad citi domāja, ka mums ir jāguļ, nevis tad, kad nāca miegs, un šobrīd, iespējams, pastāv kaut kāds konflikts pašām ar sevi, audzinot bērnus, kas aug bērncentrētā sabiedrībā, kur gan juridiski, gan morāli, gan sociāli bērns ir uzmanības centrā, un bērns aug, apzinoties savas vajadzības. Mūsu paaudze tika audzināta ar domu, ka mūsu vajadzības nav svarīgas, svarīgs ir sabiedrības pieprasījums, tā hierarhija. Šobrīd bērna vajadzības ir audzināšanas centrā, un daudz organiskāk (ja mēs vadāmies pēc paaudžu pētījumiem, tad tieši jaunākām mammām), jo mammas pašas apzinās savas vajadzības un bērna vajadzības, un tad šīs mammas bieži vien nonāk pretrunās ar audzinātajām un skolotājām, kā bērns būtu jāaudzina. Jo institucionālajā izglītībā joprojām pastāv noteiktas normas, noteiktas robežas un prasības, kas nav bērna vajadzību apmierināšana. Tad mammas dodas pie skolotājas un saka: „Bet mans bērns ir pieradis TĀ.”

Bet, ja mēs gribam šodien audzināt bērnus pēc principa, kā mēs tikām audzināti, varam nonākt pie tā saucamā „audzināšanas īssavienojuma", jo sabiedrība, kurā bērns aug, skatās uz bērnu citādāk, bērnam ir cita vieta sociālajā hierarhijā, viņš automātiski nav paklausīgs.

Trešais audzināšanas izaicinājums ir mūsu post-padomju audzināšanas telpa. Īpaši tām mammām un vecmāmiņām, kurām šobrīd ir pāri 40 vairāk. Mēs augām Padomju Savienībā, kur audzināšana ģimenē nekādi netika atbalstīta, bija kolektīvās audzināšanas ideāls. Mēs no dažu mēnešu vecuma nedevām telefonu rokās, kā tagad, bet mēs bērnu aizsūtījām uz silīti. No vienas puses, tā ir šī pieaugušo centrētā sabiedrība, bet no otras puses, padomju ideoloģija paredzēja, ka bērnu audzina kolektīvs- silīte, bērnudārzs, skola, pagarinātā grupa, nometnes, un rezultātā mēs, tā godīgi liekot roku uz sirds, īstu audzināšanu ģimenē tā arī neesam piedzīvojušas. Mūsu mammas atnāca no darba, pabaroja mūs un nolika gulēt. Pilnīgi loģiski, jo to, ko spēj mājsaimniece, kuras bērns neiet bērnudārzā, vienkārši fiziski nevar izdarīt strādājošas sievietes!

Bet pastāv arī ir specifisks risks, ka vecāki un skola vai bērnudārzs to deķīti rauj katrs uz savu pusi, nevarot sadalīt ietekmes sfēras, kuram tad jāuzņemas galvenā atbildība. Es neizlikšos labāka par citām, es biju ļoti priecīga, ka mans dēls sāka iet bērnudārzā un tieši tur tika vaļā no pamperiem. Un tas izaicinājums ir, ka mēs nevaram par visu pajautāt mammām, kā tu darīji, jo mūsu mammas bieži vien nevar atbildēt, jo toreizējās sabiedrības modelis daudz mazāk lika un pat ļāva iesaistīties mammām bērnu audzināšanā. Rezultātā, arī mēs šodien atnākam mājās no darba, tagad mums ir gudrākas veļas mašīnas, trauku mašīnas utt. , parādās brīvais laiks, bet mums nav parauga no savas bērnības, kā vajadzētu ar bērniem aktīvi kopā darboties, un tā mēs sēžam katrs savās tehnoloģijās, vecāki savās, bērni- savās. Un mēs ceram, ka bērnudārzs un skola izdarīs visu, kas tiem bērnu audzināšanā jāizdara. Mūsu pētījumi liecina, ka vecāki ļoti aktīvi iesaistās bērnu audzināšanā līdz bērna 3 gadu vecumam. Tiklīdz spēlē iesaistās bērnudārzs, vecāku iesaiste kļūst daudz mazāka, pie tam ne tikai laika ziņā, bet vecāki arī atbildību lielā mērā pārliek uz bērnudārzu. Mani studenti saka, ka esot milzu atšķirība pirmsskolā starp bērniem, kas gājuši dārziņā no 2-3 gadiem, un tiem, kas uz bērnudārzu atnāk 5 gados. Bieži vien bērns 5 gados nav, piemēram, turējis šķēres rokās. Bērns nemāk ne aplicēt, ne citādi darboties ar rokdarbiem, jo tas nozīmē, ka mammai būtu jānodarbojas ar viņu mājās nodarbību veidā. Ja mums šādas pieredzes nav un mūsu zināšanas aprobežojas ar rūpēm par fizisku bērna pamatvajadzību apmierināšanu, tas arī ir izaicinājums.

Tās ir šīs 3 tēzes, no vienas puses, bērnu pāraprūpe, kas saistās ar bailēm no ārpasaules, otrs - bērncentrētās sabiedrības fenomens, kur bērna vieta sabiedrības hierarhijā ir pilnīgi cita, nekā pirms 40 gadiem, un trešais – post- padomju audzināšanas telpa un tās sekas mūsdienās.

Un tā mēs nonākam pie tādas parādības, ka baidoties par bērniem, mēs īsti neļaujam attīstīt viņiem patstāvību, visu izdarot viņu vietā, un tad rodas jautājums, ko sabiedrībā nozīmē konstrukcija „laba māte”.

Un, ja mēs vēlamies būt labas mātes, mēs ar to saprotam ļoti rūpēties par savu bērnu, tikai jautājums, kurā brīdī rūpes pārvēršas par kontroli un patstāvības liegšanu.

Šīs pārmērīgās rūpes var pārvērsties par parādību, ko sauc par „iemācīto bezpalīdzību”, kas rodas pāraprūpes rezultātā. Tā ir nevis attīstības trūkumu dēļ, bet tādēļ, ka vienkārši nav pieredzes. Bērns nezin, kā gatavo ēst, jo mēs nelaižam viņu pie plīts, jo tur taču draud briesmas, mēs nedodam rokās šķēres, nedodam nazi, neļaujam vienam iet tur, kur mēs pašas bērnībā esam gājušas vienas, jo pieļaujam ka pasaule ir ļaunāka un bīstamāka. No otras puses, digitālā kultūra rada iespējas - tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsu ikdienas sastāvdaļu, un dod bērniem iespējas attīstīt citus, atšķirīgus sociālos paradumus, un tas izpaužas tā, ka mēs baidāmies laist bērnus ārā no mājas, un šīs tehnoloģijas pašas par sevi notur viņus mājās. Sociālo zinātņu pētījumi liecina, ka mazi bērni ir spējīgi izmantot skārienjutīgās tehnoloģijas no 11 mēnešu vecuma, un ļoti labprāt tās izmanto, arī Latvijā. Latvija ar to ir īpaša, mums ir ļoti labs interneta ātrums, tehnoloģijas ir „must have”, tās mums visiem ir, un īpaši, ja ir runa par sievietēm virs 40, mammām un vecmāmiņām – mēs nākam no sabiedrības, kur nevarēja neko nopirkt, bet tagad var! Mums šķiet, jo vairāk bērnam būs tehnoloģisko lietu, jo viņš būs laimīgāks. Un mēs pērkam tehnoloģijas pirkšanas pēc. Un te var rasties problēma, ka mūsu pāraprūpētais bērns lielāko sava brīvā laika daļu pavada mājās, sēdus un pie ekrāna. Ja 2007. gadā mēs runājām par medijcentrēto mājokli, jo mediji netika pārnēsāti, tad tagad mēs runājam per medijcentrētu telpu, kurā bērns grib uzturēties, ar domu, ka telpa nav obligāti mājoklis, bet jebkura vieta, kur pieejams internets, un tur bērns jūtas vislabāk.

Tagad, uzliekot roku uz sirds, pajautāsim, vai mēs 9-10 gadus vecam puikam ļautu šaut ar loku, mest mērķī cirvjus un nažus, būvēt laiviņas, ko braukāt pa dīķi – ko mēs visi bērnībā darījām. Šodien es arī neļautu! Un tad, kad mani pusaudži dēli gribēja mest mērķī to cirvi, es stāvēju blakus un domās skaitļoju, kur ir tuvākā slimnīca, bet liegt es neliedzu. To pašu mēs varam teikt par velosipēdiem vai skeitbordiem vai skrituļslidām. Visas aizsargierīces, ko mēs izmantojam, protams, bērna dzīvi padara drošāku, bet vai tā ir, vai bērna dzīve nebūtu drošāka, ja viņš ātrāk iemācītos pārvarēt briesmas un izaicinājumus un risināt problēmas? Tas ir digitālās kultūras lielākais izaicinājums – iekštelpu bērni, kas paši negrib iet ārā (tehnoloģiju dēļ) un mēs negribam laist, jo pasaule ir tik bīstama un ļauna.

Ingrīda: Bet šīm tehnoloģijām taču ir arī savi plusi, arī izglītības ziņā? Nesen lasīju citu interviju ar Jums, kurā Jūs sakāt, ka nav pierādījies, ka skolā izmantotie digitālie mediji uzlabo mācību rezultātus.

Zanda: Pasaules pētījums par mācību rezultātiem uzrādīja faktu, ka tajās mācību iestādēs, kur ir ļoti labi attīstīta digitālo mācību līdzekļu sistēma un ar tehnoloģijām bagātināta mācīšanās, mācību rezultāti nebūt nav labāki nekā tur, kur tas tā nav. Bet to var saprast, kāpēc tā ir. Tehnoloģiju klātbūtne skolā vēl nenozīmē, ka skolotājs prot ar to tikt galā, tā ir skolotāju digitālā kompetence, un tikai šobrīd visā pasaulē cītīgi sāk apgūt šo jautājumu, lai gan ikdienas līmenī tehnoloģiju ziņā mēs jūtamies kā zivis ūdenī, bet izglītības sistēmā tas ienāk ļoti lēnām. Problēma kopumā ir tāda, ka tehnoloģiskās inovācijas skrien pa priekšu, un pedagoģiskās mēģina tās panākt. Tas nav vienkārši. Ja mums ir gadu vecs bērns, kas izmanto tehnloloģijas, tad kurš var pateikt, kā ir labi un pareizi?  Šāds fenomens ir pasaulē 5 gadus. Un mēs nevaram pajautāt savai mammai, ko tu darīji, kad es  gada vecumā  gribēju ņemt tavu mobilo telefonu? Jo tad vēl tādu nebija. Un tikai 20017.-2018. gads ir laiks, kad sāka parādīties pirmie padomi vecākiem, ko darīt un kā rīkoties. Turklāt tehnoloģiju attīstība nav prognozējama un mēs nezinām, kā tehnoloģiju attīstība ietekmēs audzināšanu. Paši tehnoloģiju ražotāji taču arī to nezin! Viņi nezin, kā cilvēki gribēs izmantot tehnoloģijas savā ikdienā.

Bet es nekādā ziņa negribu apgalvot, ka tehnoloģijas būtu kaut kas negatīvs, jautājums ir – kā mēs tās izmantojam? Runājot par skolu – ir taču skaidrs, ka bērns- pusaudzis ir uzaudzis digitālajā kultūrā, liela daļa viņa pieredzes ir konstruēta tiešsaistes vidē, un viņš pat nesaprot, kā darbojas „poligrāfiskā laikmeta” pasaule, kur tādas nav. Un kad viņš aiziet skolu, un tur ir poligrāfiskais laikmets, viņam ir ļoti grūti salikt kopā savu pieredzi ārpus skolas un to, kas ir skolā, jo tās ir dažādas simbolu nozīmes, paradumu sistēmas utt. Es nesaku, ka tagad skolā visiem būtu jāatmet rakstīšana ar roku un tikai jādrukā ar datoru, bet tad jāuzdod sev tādu retorisku jautājumu: cik daudz mēs paši, pieaugušie, mūsdienās rakstam ar pildspalvu? 

Ingrīda: Ko Jūs domājat par tādu tendenci kā mājmācība, kas arī Latvijā kļūst arvien populārāka?

Zanda: Es esmu agrīnās specializācijas piekritēja. Es neuzskatu sabiedrību par kaut kādu vilku bedri, kas cilvēku sabojās. Es uzskatu, ka bērnam ir jāmācās sabiedrībā dzīvot. Ja man šobrīd būtu pirmsskolas vecuma bērni, es līdz 2 gadu vecumam nedotu tehnoloģijas, ja jau neirologi, psihologi saka, ka nav attīstoša iemesla to darīt. Līdz 4 gadu vecumam manam bērnam šīs tehnoloģijas rokās nonāktu. Jo arī tehnoloģija ir socializācijas instruments. Mēs no medijiem gūstam sociālās uzvedības paraugus. Tāpat kā no bērnudārza biedriem. Un mājmācībā mēs ļoti ierobežojam un šķirojam to sabiedrību, kurā bērns uzturas. Vai viņš necietīs vairāk kā citi bērni, kad būs jāsāk iet skolā? Protams, tas ir atkarīgs no bērna, no konteksta, jo es zinu, daudzi cilvēki saka – mans bērns līdz 7 gadiem nav redzējis tehnoloģijas, tāpēc viņš ir nesabojāts, vai viņš izmanto mājmācību līdz 4-5.klasei, un tāpēc nav sabojāts. Es nedomāju, ka sabiedrība sabojā bērnu. Vecāku uzdevums ir sagatavot bērnam to „ekipējumu”, lai viņš šai sabiedrībā dzīvotu.

Bet kurā brīdī mēs varam pateikt: tagad tev par agru iet sabiedrībā, bet tagad- jā, tu esi gatavs iet? Vai tu 12 gados būsi gatavāks nekā 9 vai 6 gados?

Mēs taču no skolas neko daudz neatceramies, ko darījām stundās, bet atceramies, ko darījām starpbrīžos. Tas bija galvenais. Un mūsu dzīvē- tas, kas ir starpbrīžos, klasesbiedri, attiecības- tas ir vissvarīgākais. 

Mani bērni gāja privātā skolā, un tas, ko viņi man, starp citu, pārmet, ir saistīts ar socializāciju. Izglītības kvalitāte bija ļoti laba, viņi jutās novērtēti, nepazemoti, viņiem bija iespēja veidot individuālas un uz atbildību un personīgi pieņemtiem lēmumiem balstītas attiecības, viņi prot tikt galā ar uzdevumiem dzīvē, bet viņi saka, ka sabiedrības bija par maz. Klase, kurā ir 7-8 bērni, liedza viņiem iegūt tādus draugus, kādi ir mums. Mūsu labākās draudzenes taču joprojām ir skolas vai universitātes draudzenes! Ļoti retos gadījumos mēs iegūstam draudzenes lielākā vecumā. Tā ir mana atbilde par mājmācību, vai vēlme turēt bērnu pēc iespējas ilgāk mājās, nav mūsu egoisms? Vai tā nav pāraprūpes izpausme? Kad mēs cenšamies bērnu norobežot no tām negatīvajām ietekmēm, atkal atceroties bīstamo ārpasauli utt. Katram  uz to jāatbild pašam sev.

Ja jau mēs esam nodzīvojuši līdz 40, 50 gadiem, mēs zinām, ka bērni izaug tik ātri!

Un lai viņi nākotnē varētu tikt bez mums galā, tad vai mājmācība ir īstais veids, kas palīdzēs iemācīties tikt galā ar dzīves izaicinājumiem bez mums? Es esmu par mājmācību, kad tā patiešām ir nepieciešama. Attīstības traucējumu, veselības problēmu dēļ utt.Intervija ar foruma Līdere lektori Zandu Rubeni

ASV šobrīd ir ļoti populāra un izplatība mājmācības izmantošanai ģimenēs. Pirmkārt jau tā ir neuzticēšanās institucionālajai izglītības sistēmai, tā ir atkal šī bīstamā ārpasaule, un mēs mēģinām bērnu noturēt mājās pēc iespējas ilgāk. Šī tendence vispirms attiecas uz izglītības sistēmām, liek domāt, kā tām jāmainās, un arī norāda uz to, ka sabiedrībā īsti kaut kas nav kārtībā. Jo sociālā loma „māte” ir dota uz kaut kādu laika nogriezni. Protams, mēs paliekam mātes arī saviem pieaugušajiem bērniem. 

Ingrīda: Nesen biju uz topošo pirmklasnieku vecāku sapulci skolā. Cita starpā skolas psiholoģe norādīja, ka attiecībā uz tehnoloģijām, tās ir 20 minūtes dienā bērnam šādā vecumā (6-7 gadi), ko drīkst pavadīt pie telefona un/vai datora ekrāna. Vai tiešām tas ir reāli, iekļauties šajās robežās?

Zanda: Mums viss šis process ir aizgājis pašplūsmā. Kā jau teicu, mums jau nebija tās pieredzes mūsu bērnībā. Pat ja šāda sapulce notiktu 2007.-2009. gadā, tajās šāds jautājums pat nepaceltos. Mūsu bērnībā bija multfilmas, televizors, bet mēs šos raidījumus ķērām, jo tie bija reti. Un te mēs nonākam pie tā, ka audzināšana ietver sevī slavenos trīs R: robežas, rutīna un režīms.

Robežas - tie ir noteikumi, un noteikumus mēs mākam izvirzīt attiecībā uz gulēšanu, ēšanu, laika pavadīšanu ārpus mājas, bet tehnoloģiju joma bija tik sveša, ka nemācējām noteikumus izvirzīt. Es ceru, ka tie vecāki, kam šobrīd dzimst bērni, ņems vērā tos zinātnieku ieteikumus, un mums būtu patiešām jāizskauž – ar paradumiem, nevis likumiem, vecāku vēlmi „izslēgt” bērnus, izmantot tehnoloģijas kā aukli, pie tam uz ilgu laiku. Bet atkal, liekot roku uz sirds, diez vai būs daudz ģimenes, kur tiešām bērns tikai 20 minūtes dienā izmanto tehnoloģijas? Manuprāt, stāsts ir par to, kā nevis cik daudz mēs izmantojam tehnoloģijas. Ja pēc Latvijas likumdošanas bērns līdz 7 gadu vecumam viens nedrīkst atrasties nekur, ne publiskā, ne privātā telpā, tad internets – tā ir publiskā telpa, un teorētiski, vecākam vajadzētu sēdēt blakus. Bet, ja bērnam ir 6 gadi un viņš jau 5 gadus izmanto tehnoloģijas, un ir izveidojušies interneta lietošanas paradumi, tad tos tagad lauzt ir ārkārtīgi grūti, ja vispār ir iespējams. 

Protams, skolas sākums varētu būt pietiekams iemesls, lai šos paradumus mainītu. Mēs, pieaugušie, jau arī mainām paradumus. Bet, ja dodoties uz pirmo klasi, domājat: uzdāvināsim bērnam planšeti, to nevajadzētu darīt, tad jau labāk uz otrās klases sākšanu. Jo pirmklasnieka galvenais uzdevums ir iekļauties skolā un fundamentāli izmainīt savu dzīvi, visus paradumus. Tagad bērnam ir jāpārslēdzas uz nemitīgu kognitīvo, mentālo spēju attīstīšanu, koncentrēšanos, viņam ir jāpieņem noteikumi un ierobežojumi laikā un telpā, un tas ir viņa pamatuzdevums. Bet pēc skolas, ja viņš ir izmācījies, ja viņš pasēdēs kaut vai stundu, paskatīsies filmu vai paspēlēs kādu vecumam atbilstošu spēli, nekas ļauns viņam nenotiks. Lai tas neizvērstos negatīvi, jāskatās uz 3 lietām: 

1. Vai bērnam patīk iet uz skolu, vai nav tā, ka izdomā visu ko, lai tikai nebūtu jāiet uz skolu, tad vecākiem noteikti jāinteresējas, kādēļ tā, ja netiek šim jautājumam klāt, tad jāiesaista skolas psihologs; 

2. vai bērnam ir draugi – skolā, vai ārpus skolas, ja nav draugu, ir lielāka iespēja vilkmei pazust tīmeklī;

3. vai bērnam ir hobijs – bet tas arī no vecākiem atkarīgs. Vecāki, kas tura bērnu mājās, var būt grūtāk to risināt. Jo tās intereses, ko mazs bērns nespēj attīstīt pats, ir jāiesaistās vecākiem. Lai bērns izmēģina, kas viņam patīk, kas padodas un dara laimīgu. Ja visas šīs 3 lietas ir, tad nebūtu pamata uztraukumam. Protams, nav ieteicams lietot tehnoloģijas vismaz 2 stundas pirms gulēšanas. Mēs jau rādām piemēru, lienam telefonos katrā reklāmas pauzē, skatoties savu iemīļoto seriālu.

 

Ingrīda: Diemžēl tā ir, ka vecākiem pašiem ļoti jādomā par savu priekšzīmi. It sevišķi, ja piemēram, abiem vecākiem darbs saistīts ar tehnoloģiju lietošanu, un bieži vien darbs turpinās arī mājās...

Bet šobrīd ir vērojama tendence pieaugušajiem sākt „audzināt sevi”, dažādie izaugsmes, pašattīstības kursi, semināri, organizācijas. Man vismaz šķiet, ka šāda pozitīva tendence šobrīd ir sabiedrībā?

Zanda: Ir nepieciešama sapratne, kas notiek, par to liecina arī atsaucība uz publiskajām lekcijām, ko es vadu, arī par audzināšanas jautājumiem, un kas interesanti – pirmo reizi ar šādām publiskām lekcijām, kā audzināt bērnus informācijas laikmetā 2013.gadā es uzstājos Birojnīcā – un cilvēki nenāca, bija tukšums. Tātad sabiedrībai vēl to nevajadzēja. Šobrīd jau to vajag. Galvenais, lai šis entuziasms neapstājas, kad mēs palaižam bērnu uz bērnudārzu, un neatgriežas tikai tad, kad jau ir radušās kādas problēmas. Mums vajadzētu rīkoties preventīvi. Mēs visi esam aizņemti. Bet vienosimies par kādu laiku- kaut vai ne katru dienu, kad visi būsim kopā un neņemsim tos telefonus. Vislabāk- ejot kopā ārā. Pieskatot, bet tomēr ļaujot būt patstāvīgiem, ļaujot pieaugt. Audzināšana bērncentrētā sabiedrībā no mums prasa cieņpilnu komunikāciju ar bērnu, jo bērns ir tikpat vērtīgs kā pieaugušais. Mēģināsim regulāri izrunāties, runāt ar bērniem no sirds, sākot no visagrākā vecuma līdz pat pensijai. 

 

Ja iesāku salīdzināt foruma LĪDERE dalībnieces ar puķēm, tad Astrīdu gribētos salīdzināt ar peoniju! Krāšņu, sievišķīgi viedu, vitālu un patiesu savā ziedēšanā. Arī viņa būs viena no lektorēm forumā LĪDERE šī gada 14.maijā.

 

Ingrīda: Kas ir sievietes sūtība?Astrīda Tirāne

Astrīda: Sievietes sūtība ir mīlēt. Mīlēt un radīt bērnus, jo sieviete vienīgā to var – atražot bērnus! Un – nepārtraukti kārdināt! Vienalga, vai viņai ir 15 gadi, vai 70. Viņai vienmēr jābūt formā, vienmēr jākārdina otra puse – vīrietis, un tas viņai piešķir sievišķību.

Jau ilgus gadus strādāju ar sievietēm, katru dienu uzklausot ap 20 sievietes. Kur sieviete iet ar savu sirdssāpi? Pie mācītāja un pie ginekologa. Gudras sievietes neiet pie draudzenēm. Tas ir tāds slidens ceļš. Pat Hemingvejs ir teicis: „Sargies no sievas draudzenēm!”. Šīs sievietes, kam ir kāda sirssāpe, nāk pie manis vakarā, kā pēdējās, un tad sarunas mums izvēršas tādas vieglākas, garākas un dvēseliskākas.

Un tādēļ es gribu atgādināt, kā ginekologs, kā endokrinologs, kā sievietes dvēseles pazinēja, ka mēs pēdējā laikā aizmirstam savu galveno būtību, savu galveno ceļu.

Kā mans znots, ārzemnieks teica: „jūs gan, tās latviešu sievietes esat interesantas, jums ir viens galvenais ceļš, un tad ir dažādi sānceļi – bizness, skaistums, sports utt.” Galvenais ceļš ir radīt bērnus. Bet sievietes tikai staigā pa sānceļiem, aizmirstot galveno ceļu. Un te es gribu teikt, mīļās sievietes, dzemdēsim, atražosim sevi, savu ģimeni, savu dzimtu – vienalga, kurā vecumā. Ņemot vērā manu dziļo pieredzi, jaunās tehnoloģijas, bērni visi var būt veseli, ar retiem izņēmumiem, ja grūtniecības laikā uzmanieties un ļoti sekojat savai veselībai un grūtniecības gaitai, jūs varat dzemdēt, jūs varat palikt stāvoklī jebkurā vecumā, ar jebkuru metodi. Vajag dzemdēt un vajag piepildīt sevi, vienalga, lai kā jūs koptu savu biznesu, savu skaistumu, pēc 40 ir šī tukšuma un baiļu sajūta. Instinkts nekur nepazūd, tas tiek nomākts un ir tikai tāda ārēja čaula, ka man to nevajag, ka viss ir labi. Bet ar mūsdienu tehnoloģijām, jau grūtniecības 7 nedēļās, nepilnos 2 mēnešos var pateikt, vai bērns ir vesels. 

Ingrīda: Tā ir arī viena no portāla "sievietēm 40 plus" tēmām, kas interesē arī mani personīgi. Kad gaidīju bērniņu 43 gadu vecumā, es daudz lasīju un interesējos, un ārstu viedokļi par to bija ļoti dažādi. Arī tādi, ka vēlu dzemdēt ir liels risks. 

Astrīda: Muļķības. Es savai mammai piedzimu 45 gados, manam tēvam bija 50. Es parasti visiem saku - kāda man vaina? Man ir 7 mazbērni un 2 mazmazbērni!

Ingrīda: Bet kad bērns jau paaudzies, arī mammai vairāk gadu, nav jau tā spēka tik daudz, kā jaunībā.

Astrīda: Nu un tad? Šajā vecumā jau var atļauties aukli, paņem 2 aukles – kā agrāk, labās, respektējamās ģimenēs bija aukle, un bija guvernante. Piemēram, mani audzināja mana viedā vecmāmiņa, kurai bija 5 klašu izglītība. Bet viņa man mācīja tādas lietas, kā: Nepielūdz naudu! Iemācies savu amatu, lai tu nebūtu atkarīga no vīrieša. Tver mirkli, jo tas ir skaists.
Un tamlīdzīgi, tādas tautas gudrības, iekšējas gudrības. Un tagad arī ir citi laiki, lielākas iespējas bērna pieskatīšanai un nodarbināšanai, jau mazu 1 gada vecumā ņem līdzi uz kalnu, uzstutē uz slēpēm. Un ja tu esi vientuļa mamma, nu un tad, mūsdienās tas nav abolūti nekāds negods. Tas drīzāk ir pagodinājums, ja vien tu vari viņu uzturēt!

Ingrīda: Jūs piekrītat tam, ka vidēji cilvēka mūža ilgums mūsdienās ir lielāks?

Astrīda: Tam ir oficiāla statistika! Agrāk, 1901. Gadā sievietes vidēji dzīvoja līdz 55 gadiem. Pirms kādiem 10 gadiem vidējais sievietes vecums bija 78 gadi. Tagad- 80. Bet menopauze Latvijā sievietēm ir tikai vidēji 52,5 gados! Mēs esam dabai „nozagušas” 20-25 gadus! Mums šis dabas jautājums ir kaut kā jāpiepilda.

Forumā "Līdere" stāstīšu arī par hormonaizvietojošo terapiju. Ir tik daudz jaunas informacijas šobrīd. Es katru gadu braucu uz 3 pasaules mēroga kongresiem, un zinu tos viedokļus, kādi tur izskan, un arī uz klīniskiem pētījumiem balstītus  pierādījumus. Es to varu atļauties tikai tādēļ, ka man ir absolūta privātprakse. Agrāk bija uzskats, ka sievietei jāieiet klimaksā sagatavotai ar hormonpreperātiem. Tagad ir izkristalizējušās likumības. Sākumā tie medikamenti, ko deva, tiešām dažreiz varēja izraisīt krūts vēzi. Pēc tam teica, ka 8 gadus tos var lietot, pēc tam nē. Bet tagad šīs zāles ir aizliegtas! 

Ingrīda: Bet kur sievietes šis zināšanas var iegūt? Tikai nākot pie izglītota ārsta uz privātpraksi?

Astrīda: Nu diemžēl, jā. Es esmPeonijasu Starptautiskajā menopauzes asociācijā, un braukājot pa pasaules kongresiem, katrreiz ir kadi jauni pētījumi. Pēdējais bija 16.pasaules menopauzes kongress Vankūverā, kur tika stāstīts par transdermālo hormonu terapiju, caur ādu, ko var izmantot „līdz baltajām čībiņām”, kā es saku! 

 Ja sieviete lieto 5-7 gadus hormonaizvietojošo terapiju, tad kādu iemeslu dēļ pārtrauc, viņa pirmajos 2 gados var dabūt infarktu vai insultu. Jo organisms ir pieradis pie „jaunības”,  un pēkšņi viņam tas tiek noņemts. Un tam ir pierādījumi, daudz raksti par to stāsta, tur nav pat vajadzīgs viedoklis, tas ir pierādīts. 

Un kāpēc izdomāja hormonaizvietojošo terapiju, jo tā ir samērā jauna zinātne?
Astoņdesmitajos gados izrēķināja, ka pēc 2000.gada ceturtdaļpasaule būs beigta! Puse iedzīvotāju ir sievietes, rupji rēķinot, un puse sieviešu būs pēc menopauzes – uz kruķiem, salauztiem kauliem, „ku-kū”, beigtu sirdi, ar vēzi...tā kā to nevarēja pieļaut, tika radīta hormonaizvietojošā terapija. Un sievietes dzīvo, tāpat kā diabēta slimnieki, kam jāšpricē insulīns, varbūt dzives kvalitāte nav ideāla, bet dzīvo! Es nesaku, ka sieviete 60 gados, lietojot hormonterapiju, būs tāda pati kā 25 gados! Un kāpēc hormpnterapija caur ādu nevis caur kuņģi? Tādēļ, ka caur kuņģi ejot, tabletīte ieiet aknās, kur ir asins recēšanas laboratorija, un var veidoties trombi, bet caur ādu ieiet kā mazitiņš gabaliņš no olnīcas. Un tie preperāti, ko dod, protams, ir dažādas firmas, dažādi preperāti, viens labāk uzsūcas, cits sliktāk, bet katrs jau savu reklamē kā labāko. Tagad ir tā saucamie „bio-available”, lai būtu bio - pieejamība organismā. Ir tādas liposomas, mazi tauku spilventiņi, kas ienes to vielu organismā. Arī pie mums Latvijā liposomas tagad ir parādījušās, pateicoties Saules aptiekai.

Tā lūk, sadzemdē bērnus, un tad – kārdini, līdz pēdējam brīdim!

Ingrīda: Es pilnīgi piekrītu, ka sievietes sūtība ir bērni. Bet – mūsdienu sievietes taču paspēj visu!

Astrīda: Bet ļoti daudzas nepaspēj. Daudzas nāk, meklē kaut ko, uztic savus bēdu stāstus...nav satikusi savu princi, tagad 43 gados grib bērnu. Bet, lai arī es daudz ko varu palīdzēt, var būt pa šiem gadiem kadas vainas, miomas, ka tas nav tik vienkārši. Bet tomēr gribu iedrošināt, jebkurā vecumā, ja ir iespējas, tad ir jābūt drosmei dzemdēt. Gan jau Dieviņš palīdzēs izaudzināt. Arī tad, ja sieviete vientuļa! Man daudzas meitenes dodas uz iVF. Kāpēc ne! Tur pat nevajag drosmi, viņas vienkārši ieklausās savā instinktā, viņas neatrod mieru! Vai arī – noskata veselu, gudru vīrieti un atļaujas to sānsoli! Nekas slikts tas nav. Un tās, kas ir kautrīgas un intravertas, dodas uz iVF. Un tās sievietes, kas ir līderes, viņas jau ir ar savu gribasspēku, savu entuziasmu un enerģiju tik daudz sasniegušas – bet nevar aizmirst to galveno ceļu! Zinu tādas ģimenes, kur ir 2,3 vai 4 bērni – katrs no sava tēva – nu un tad? Ir latviešiem tāds teiciens: „Mani bērni, tavi bērni, cik mūsējo bērnu”. Galvenais, lai ir laba ģimene, labi vecāki. Un tas nemaz nav tas sliktākais. 

Ingrīda: Vai Jūs pati jūtaties kā Līdere, kā dzīvē daudz sasniegusi sieviete?

Astrīda: Es nezinu, kā jājūtas līderei. Ed domāju, ka esmu atbildīga. Par visu - par darbu, darbs man ir nevis kā darbs, bet kā hobijs. Man tas ir ļoti dārgs. Kā jaunībā iesāku šo gineologa- endokrinologa darbu, tā visu mūžu turpinu. Mācoties pie docentes Smilškalnes,  dr. Drulles, man tā iepatikās – kā sieviete funkcionē. Es nejūtos kā liela priekšniece, lai gan agrāk biju dažādās biedrībās, asociācijas valdē. Bet es zinu, ka diezgan daudz vēl varu, un visu mūžu esmu bijusi neatlaidīga.

Ingrīda: Manuprāt, līdere ir ne tikai tā, kura ir vadībā biznesā, darbā, organizācijā, bet arī tā sieviete, kas dzīvē tik daudz sasniegusi, ka ir ko dot citām sievietēm.

Astrīda: Pasniedzēja esmu jau kopš jaunības, sākumā gan gāja grūti. Toreiz jau endokrinoloģijā nebija īsti, no kā mācīties.

Ingrīda: Jūs daudz ceļojat pa pasauli, un esat teikusi, ka Latvijas sievietes ir īpašas.

Astrīda: Jā! Latviešu sievietes tiešām ir īpašas, bet es gribu atgādināt tās 2 lietas. Mēs skaisti ģērbjamies, un esam koptas. Latvijas sievieti jebkurā lidostā var atpazīt. Turklāt mēs esam darbaspējīgas, neatlaidīgas, gudras.

Bet tā ir arī mūsu bēda, jo mēs vīrieti esam nolikušas aiz sevis. Labākajā gadījumā blakus, bet nevis priekšā.

Līdz ar to mūsu vīrieši ir daudz vārgāki. Tas ir mūsu mīnuss. Pat sievietes, kas varētu atļauties nestrādāt, to negrib un nevar, ja sievietei vajadzīgs izpausties. Arī man darbs ir kā aizraušanās. Kā es saku, mans hobijs ir „taisīt bērniņus”- palīdzēt siev tik pie bērniņiem – iznēsāšanas problēmas, neauglība, kādas disfunkcijas -nu protams, nevaru palīdzēt, ja saauguši olvadi, tad ir bērniņš mēģenē. Tādas ir latviešu sievietes, sievišķīgas, koķetas. Bet tomēr tas galvenais sievietes instinkts kaut kur ir pazudis. Daudzas sievietes varbūt nezina, ka mūsdienās nav tik sarežģīti tikt pie bērniņa jebkurā vecumā, ar mūsdienu tehnoloģijām. Pat asinis var pārliet bērnam, kamēr viņš vēl puncī, ja tas nepieciešams! Šī informācija diemžēl netiek īpaši popularizēta. A.Pelūde, ļoti laba žurnāliste, publicēja 2018.gada februāra Pērlē rakstu-interviju ar mani, tieši par hormonaizvietojošo terapiju, jaunākajiem atklājumiem, tad man te strīpā nāca sievietes kādus 3 mēnešus, un nesen bija Ievas Veselībā raksts- sievietēm vajag šīs zināšanas!

Ingrīda: Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā aktualizējies jautājums par depresiju, cilvēki to vairs neslēpj, notiek dažādi pasākumi, semināri par šo tēmu, tiek izdotas grāmatas. Tā ir mūsdienu problēma, arī tādēļ, ka cilvēki atsvešinās. Kāda ir jūsu pieredze šajā jautājumā ar Jūsu pacientēm?

Astrīda: Pirmā un visbiežāk sastopamā depresija, no kuras arī visvieglāk tikt vaļā, ir tieši menopauzes sākšanās. Rodas veselības problēmas, dzīves kvalitāte pazeminās, kam locītavas sāp, kam sirds streiko. Ir hormonu līdzekļi, kas šeit var palīdzēt. Ir bijis, ka vīrs atved sievu, kas pati neko nevar, rokas trīc...pēc maniem preperātiem viņa atnāk viena, kam viņai vīrs...Tikai jāzin, ko un kā lietot, un gandrīz vienmēr hormonterapija palīdz. Kāpēc jauniem cilvēkiem ir depresija? Grūti pateikt, par to neesmu īpaši domājusi. Sievietes par daudz zin, par daudz grib. Viņa visu var, bet viņai nav piepildījuma. Viņa grib, lai vīrs ir gudrs, viņai līdzinieks. Bet bieži vien, ja vīrietis ir līderis, viņš meklē jaunu sievieti, jaunu miesu, kas turklāt apbrīno un novērtē viņu. Kam viņam tā gudrā sieva. Ne jau visi, bet liela daļa ap 40 šķiras un aiziet pie jaunas mīļākās. Bet sieviete ir pilnbriedā, ir bērni, ir gudra un skaista, un ļoti pārdzīvo, sākas depresija. Bieži tas ir tāds sievietes un vīrieša attiecību vājums. Bet jauniešiem bīstami ir aizraušanas ar tehnoloģijām. Jaunieši, bērni tik daudz laika pavada savos telefonos, datoros, nevis ar draugiem. Bērni atrunājas, ka komunicē ar draugiem internetā. Bet īstā dzīve taču ir šeit! Agrāk cilvēki, ja ir garlaicīgi, sanāca kopā, dziedāja, dejoja, sarunājās, ākstījās – tas jau rada prieka hormonus, seratonīnu, endorfīnus utt.

Ja tev ir gudrs, vieds vīrs, kuru tu mīli un jums ir labas attiecības, labi draugi, tad viss būs kārtībā. Šī problēma, piemēram, kad jaunieši aiziet uz restorānu, pasūta ēdienu un katrs iegrimst savā telefonā...tas pie laba gala nevedīs.

Ingrīda: Šobrīd rodas arvien jaunas sieviešu pašattīstības, garīgās izaugsmes organizācijas, kas palīdz sievietēm rast spēku, piepildīt sapņus, sasniegt vairāk. Vai nav tā, ka sievietes kļūst arvien spēcīgākas, sasniedz tik daudz ko, bet vai nav tā, ka sieviete vienmēr grib būt visspēcīga, bet dažreiz vajag atļauties sev būt vājai?

Astrīda: Tas nav labi, ka mēs vīrieti atstājam sev aiz muguras. Tai pašā laikā sieviete grib, ka viņš nes to mamutu mājās, ka viņš ir sievietes aizstāvis. Sievietes būtība ir kārdināt, nevis nospiest un gremdēt.

Ingrīda: Vai varat pastāstī, kur Jūs pati savos cienījamajos gados atrodat spēku tik labi justies, izskatīties un galvenais, strādāt?

Astrīda: Es nezinu! Nu hormonus es lietoju kā bāzi, tie palīdz saglabāt vitalitāti. Veselīgs dzīvesveids, kad gribas darboties, ir dzīvesprieks. Otrkārt, man ir labi gēni no tēva puses. Tēvs manī arī ieaudzināja sievišķību. Mācīja man staltu stāju – man bija jāstaigā ar grāmatu uz galvas, noteikti bija jābūt skaistām, sarkanām kurpēm...it kā sīkumi, bet tas ir labi, jo tēvs manī redzēja nākošo sievieti!

Bet galvenais, tas, ka es strādāju darbu, kas man ļoti patīk. Ginekologa endokrinologa darbā man liekas- cik interesanti tā sieviete funkcionē! Tur ir tāda ķīmija, tādas formulas, un jo vairāk tu tajā iedziļinies, jo interesantāk. 

Bet par to, kur es ņemu spēku, es neesmu pat īsti domājusi. Tie dzīvesstāsti ir tik interesanti, ko savā darbā dzirdu. Par to veselu romānu varētu sarakstīt, tikai nav tam laika! Sievietes, kad atnāk pie manis, tā atveras! Un kam tu citam atvērsies, kā savam ginekologam.

Dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. 

Peonijas

 

 

 

 

Intervija ar Solvitu Kabakovu, Foruma “LĪDERE” izveidotāju un galveno organizētāju.

 Līdere ir katrā no mums!

Tiekamies ar Solvitu mājīgajā kafejnīcā Kinfield, un, ja būtu ļauts Līderes sievietes salīdzināt ar ziediem, Solvitai piestāvētu rozes tēls, skaista, mazliet noslēpumaina, it kā trausla, bet iekšēju spēku izstarojoša.

 

Ingrīda: Iesākumā lūgšu Tev pastāstīt mazliet par sevi, kas Tu biji pirms foruma “dzimšanas”, vai pasākumu vadīšana ir Tava profesija, vai aicinājums?

 

Solvita: Man ir ļoti liela pieredze pasākumu organizēšanā – jau vairāk nekā 10 gadus esmu šajā nozarē, organizējot visdažādākos pasākumus. Kopumā es esmu noorganizējusi ap 300 dažādu forumu, konferenču, pasākumu par visdažādākajām tēmām: gan investīcijas, mežsaimniecība, enerģētika, tehnoloģijas, medicīna… tad es no šī uzņēmuma aizgāju, bet turpināju izmantot savu pieredzi, palīdzot organizēt pasākumus, pārsvarā es konsultēju lielus uzņēmumus, kam bija nepieciešams organizēt lielus pasākumus, konferences – es palīdzēju gan organizācijas, gan mārketinga, īpaši digitālā mārketinga jomā. Un tad pienāca tas brīnišķīgais brīdis manā dzīvē, kad es sapratu, ka man būs bēbītis un ka man ir visas iespējas izvēlēties – nedarīt vispār neko, jo sievietēm ir tā priekšrocība, ka viņa var šo savu laiku pilnībā veltīt sev un bērniņam, vai arī tomēr kaut ko darīt. Un tā, pazīstot sevi, jo es nespēju vienkārši nosēdēt malā, mierā un klusumā, man bezvējš ir graujošs... tad es sapratu, ka izmantošu šo laiku, lai īstenotu kādu no saviem seniem sapņiem un mēģināšu darīt kaut ko vienu, bet tā, pa īstam no sirds! Jo, ja tu dari daudz visa kā, ja vienlaicīgi ir 4, 5 vai 8 projekti, tad, lai arī tu dari pēc labākās sirdsapziņas, tomēr tu redzi, ka katru no tiem varētu izdarīt daudz labāk, ja vien būtu tam pietiekoši daudz laika, enerģijas un resursu. Tajā brīdi manī radās doma izveidot tādu lielu, skaistu pasākumu sievietēm. Kāpēc sievietēm, un kāpēc tieši tādu? Reiz es organizēju konferenci „Sieviete biznesā”, kādus 6-7 gadus pēc kārtas un sapratu, ka no visām tēmām, ar ko es biju strādājusi, šī man bija sirdij vistuvākā. To es darīju ar vēl lielāku aizrautību un sajūsmu, ar sajūtu, ka to daru priekš sevis. Paralēli tam esmu arī biedrības „Līdere” biedre, kur sievietes savā starpā dalās ar dažādām idejām, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem mentorē jaunākās uzņēmējas un cenšas savu biznesa domāšanu, savu pieredzi nodot citām sievietēm.

Saliekot to visu kopā, tas bija gan mans sapnis izveidot pašai kaut ko lielu, grandiozu 1x gadā, un arī vēlme kā Līdere biedrei dalīties un dot tieši sievietēm, jo, lai arī šis skaitās sieviešu laikmets, ir skaidrs, ka tieši sievietēm vairāk ir vajadzīgs tāds iedrošinājums, pamudinājums, iespēja pabūt kopā un dalīties pieredzē, un tas atbalsta plecs blakus mums ir vairāk vajadzīgs, nekā vīriešiem. Saliekot šīs domas kopā ar manu intuīciju un dvēseles stāvokli, es nolēmu ko tādu radīt. Ja sanāks – lieliski, ja nesanāks – arī nekas traks, galu galā... Toreiz mans vīrs un mana mamma saķēra galvu un teica, Tu taču esi traka, ko tu iedomājies, Tev taču jūnijā jādzemdē, bet maijā Tev tik liels pasākums!


Līdere

Ingrīda: Vai tas nozīmē, ka Tev nebija atbalsta tajā visā no ģimenes puses?

 

Solvita: Nē, tieši otrādi, lai arī ģimene bija tik norūpējušies un satraukušies par manām trakajām idejām, man bija milzīgs atbalsts. Bet, ņemot vērā to, ka tas ir mans trešais bērns un es tiešām zinu, ko tas nozīmē, es zināju, uz ko eju un atbalsts patiešām bija liels- no ģimenes, lielajiem bērniem, draudzenēm. Visiem, kam stāstīju par savu ideju un plāniem, laikam pielipa mana degsme un mirdzums acīs, visi mani atbalstīja un iedrošināja, un jāatzīst, ka tik viegli kā šis projekts, neviens projekts vēl nav gājis uz priekšu manā dzīvē. Mēs, aktīvās sievietes, kas vienmēr dara vienu, otru, trešo lietu, zinām, kāda ir tā sajūta, kad kāda izsapņota ideja neiet uz priekšu, it kā pret kalnu, un liekas, tu esi vienīgais, kas tam ir noticējis, un tu viena vel to akmeni kalnā, un jā, reizēm arī uzvel, bet tas ir prasījis tik daudz spēka, enerģijas, apņemšanās, ka reizēm jāpadomā, vai tas bija tā vērts. Bet ir reizes kā šī, kad Tu padomā, palaid kosmosā to domu un viss notiek! Viss kā sniega bumba veļas, un Tu tikai spēj iezīmēt to pareizo ceļu. Tas bija ārkārtīgi jauks piedzīvojums ar tik daudz pozitīvām emocijām, jauniem kontaktiem, pilnīgi vārdiem neizteicams pacēlums, kurā es jau pusotru gadu dzīvoju!

 

Ingrīda: Jau intervijā Māmiņu klubā tika jautāts, bet pajautāšu vēlreiz, vai tiešām nebija grūti, gaidot bērniņu, un turpināt iesākto, kad esi maza bēbīša mamma?

 

Solvita: Nu bēbītis piedzima pēc pirmā foruma, bet gatavojot to, vēl biju stāvoklī. Kad man kāds saka, ka grūtniecības 9ajā mēnesī ir grūti, tad man gribas atbildēt- bet pamēģiniet ar 4-5 mēnešus vecu bērnu to pašu izdarīt – tas būs daudz grūtāk. Jo, ja ar veselību viss ir labi, un bērniņš puncī jūtas labi, tu vari kalnus gāzt šajā laikā, līdz pat dzemdībām! Bet ļoti palīdz mans vīrs, kurš saprot, ka piepildās mans sapnis, un to nepieciešams turpināt, un ļoti atbalsta mani gan morāli, gan daudz laika pavadot ar mazo. Mēs kopīgi dalām dienas, kad kurš strādā, kurš paliek ar mazo. Viņš ļoti labi tiek galā ar visu ikdienu, sadzīvi un tagad arī izprot, ko nozīmē „sēdēt mājās ar bērnu”.

Es ieteiktu visām sievietēm, ja jums ir tāda iespēja – atstājiet savus vīriešus mājās “pasēdēt ar bērnu”, tas nāk par labu gan attiecībām, gan saiknei starp vīrieti bērnu, kas nekad nevar tik labi izveidoties, ja vīrietis atnāk vakarā mājās no darba piekusis un pavada ar bērnu kādu stundiņu.

Man palīdz arī lielie bērni, kam ir 9 un 11 gadi, kas jau ir lieliskas aukles. Kad meita atnāk no skolas, es jau varu mazliet atvilkt elpu, jo viņa ļoti labi tiek galā ar bēbi.

Man sākumā likās, kā tas ir, kad tu vari organizēt vienu lielu pasākumu gadā? Domāju, ka varēšu strādāt vienu dienu nedēļā, bet izrādās, ka tā nav! Jo lielāks un grandiozāks ir pasākums, jo vairāk laika un iespēju ir pieslēgties biežāk un noslīpēt visu līdz dimanta mirdzumam. Protams, man ir komanda - meitenes kas strādā, lai visu noorganizētu, tomēr gribas arī pašai visam būt klāt un kontrolēt, jo tomēr 850 apmeklētājas nav 200... un šobrīd ir palikušas nepilnas 3 nedēļas, un jau jūtu, ka sākas neliels sprinta drudzis.

 

Ingrīda: Vai tik grandiozu pasākumu organizējot, darba pietiek visam gadam, vai sagatavošanas darbi sākas pavasarī?

 

Solvita: Darbs sākas jau stipri ātrāk, patiesībā jau iepriekšējā forumā tiek paziņotas daudzas detaļas par nākamā gada forumu. Tā ir izveidojusies kā laba tradīcija, jo, kad pagājušajā gadā sapratu, ka īsi pēc foruma nāks pasaulē mans bērniņš, un nevarēšu tam vairs īsti pieslēgties, maksimāli daudz centos izdarīt jau līdz tam. Un arī šogad, darbs pie 2020.gada foruma jau ir sācies un zināmas jau 90% lektores nākamajam forumam, pasākuma programma un vieta.

Vasaras periodā es atļaujos mazliet atpūsties un uzelpot, bet ar rudeni atkal atsāksies intensīvs darbs. Vasarā noteikti jāatpūšas, jāpavada laiks ar bērniem.

Mēs, aktīvās sievietes jau spējam kalnus gāzt, dot visiem tik daudz enerģijas, spēka un iedvesmas, bet mums obligāti jāpadomā pašām par sevi, ļaujot sev atpūsties, neko nedarīt, izbaudīt mieru – pasaule nepārstās griezties bez mums.

Tikai tādā jaunības maksimālismā šķiet, ka viss jāizdara tagad un tūlīt, un tad esi izpumpējies un iztukšots. Tas vairs nav modē, īpaši, kad kļūstam vecākas, viedākas un saprotam, ka neviens no tā nav ieguvējs. Tev jābūt pašai priecīgai, laimīgai, apmierinātai ar sevi, nevis ziliem riņķiem zem acīm un nodzītai bez spēka, tad arī tev nebūs ko citiem dot.

 

Ingrīda:  Man šķiet, ka pēdējā laikā sievietes ir sarosījušās un rodas arvien jaunas organizācijas, kas stiprina, iedrošina, māca sievietes, kā būt stiprām, laimīgām, piepildīt savus sapņus... Ugunsskola, Pavasara studija, Līdere – ir vēl daudz citu, kas atbalsta un palīdz sievietēm. Arī garīgās izaugsmes semināros sieviešu ir lielākais skaits. Kādas ir Tavas domas par šo tendenci?

 

Solvita:  Es domāju - tā ir normāla likumsakarība. Ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums.

Tik daudz iespēju, kādas ir šobrīd sievietēm, laikam nav bijis nekad cilvēces vēsturē. Līdz ar to sievietes zina, ka viņām ir šīs iespējas, tiesības, bet nav pietiekoši zināšanu, pieredzes un izpratnes, ko tas īsti nozīmē.

Protams, visi tie gadi, kad sieviete bijusi apspiesta, nenovērtēta, kā zemāka šķira, ir atstājis lielu nospiedumu un daudzām sievietēm tas ir ielikts ar audzināšanu, ka tu esi zemāka, tev jāpiekāpjas, jāpaklusē, bet sievietēm jāspēj lauzt sevī ieprogrammēto pakļaušanos, savu ambīciju un spēju noliegšanu. Šeit, kur mēs dzīvojam - Eiropā, mūsu Latvijā, tiešām ir daudz iespēju sievietēm, un tā lielākā robeža ir iekšējā robeža, ko mēs pašas sev uzliekam. Ļoti daudz sieviešu vienkārši baidās no kaut kāda "bubuļa", baidās ieņemt augstākus amatus, baidās aizstāvēt savu viedokli. Runājot par augstākiem amatiem, sievietes baidās no tās atbildības, kā to varēs savienot ar ģimeni, ka būs vēl vairāk jāstrādā...Patiesībā jau katrai lietai ir savas gaišās un tumšās puses, esot augstākā amatā, piepildot savas ambīcijas – ja tādas ir, protams, nevajag pēc tā mākslīgi dzīties, bet ja tev ir tā vilkme būt augstākā amatā, tas nozīmē arī lielāku brīvību darba laikā, iespēju deleģēt uzdevumus arī citiem. Bet jo zemākā amatā tu esi, jo vairāk darba tev var uzkraut, tev ir jāizlūdzas katra stunda, lai aizvestu bērnu pie ārsta...Kad esi vadošā amatā vai tev ir savs uzņēmums, viss ir daudz brīvāk – bet visur ir savi plusi un mīnusi. Tādēļ ļoti priecājos par šīm organizācijām, biznesa inkubatoriem, mentoringa iespējām, jo sievietēm tiek pastāstīts, kā tas ir. Ja tu esi laimīga un mierā ar to, ka esi mājās un tava vieta ir ģimenē būt pilnas slodzes mammai – tas arī ir fantastiski un apbrīnoju šīs sievietes, kas arī ir piepildījušas savas dzīves jēgu. Jebkuram bērnam ir vajadzīga laimīga mamma. Labāk lai bērns viņu redz vienu stundu mazāk dienā, bet viņa ir laimīga un smaidīga, nekā, ja viņa ir ar bērnu visu laiku, bet nelaimīga, gaužas un cieš, ka neiet tā, kā gribētos, ja viņa jūtas upurējusi savu dzīvi bērnam. Nevajag nevienam neko upurēt!

Man patīk viena fabula. Kad mēs bijām mazas meitenes, mēs tik daudz zinājām, ko mēs gribam – tieši šobrīd to saldējumu, to vēlo filmu skatīties, vai tieši šobrīd iet ārā lietū pastaigāt pa peļķēm. Toreiz bija ārējās robežas, apstākļi, vecāki, skolotāji, bet bija sajūta - tad, kad es izaugšu liela, tad gan es darīšu to, ko patiešām vēlos!

Un mīļās meitenes, mēs esam izaugušas lielas, un vai mēs darām to, ko mēs gribam?

Mēs atkal meklējam tos it kā ārējos apstākļus, ārējās robežas. „Tagad nav īstais laiks, jo...” – kādas muļķības, tev vienkārši ir bail, tu neuzdrošinies. Šis apstāklis beigsies, būs nākošais, un tu attapsies, kad dzīve jau būs nodzīvota, un tu nebūsi pat pamēģinājusi piepildīt to savu sapni. Tu būsi vienkārši nodevusi to mazo meitenīti sevī, kam tu solīji, ka darīsi to, ko vēlies. Ja ir kaut kāda ideja, mērķis, sapnis – vajag vismaz pamēģināt. Tas nenozīmē uzreiz ar visām četrām mesties aukstā ūdenī, bet tā prātīgi, kā mēs, sievietes mākam. Vīrieši ir tie, kas iet un riskē uz visu banku, bet sievietes – pamazām, izpētot, kādas ir iespējas. Šobrīd ir tiešām daudz iespēju, konsultāciju, mentoringa programmu, inkubatoru, īpaši sievietēm ir pieejami tik daudz atbalsta punkti, vajag izmantot un mēģināt, iespējams tev, tāpat kā man, izdosies!

 

Ingrīda: Un biedrība "Līdere" ir viena no tādām iespējām, kur griezties?

 

Solvita: Jā, noteikti, biedrība„Līdere” ir tieši tā organizācija, kas iedibinājusi mentoringu kā tādu Latvijā, pārņemot pieredzi no Skandināvijas jau apmēram pirms 10 gadiem. Ja ir interese, ja ir ideja, ja zināt, ko gribat, bet pietrūkst padoma, pieredzes, jau pēc pusstundas ilgas sarunas ar pieredzējušu mentoru ar bagātu pieredzi būs skaidrs, ko vajag, ko nevajag nekādā gadījumā. Kādēļ pieļaut savas kļūdas, ja vari mācīties no citu cilvēku pieredzes?

 

Ingrīda: Atgriežoties pie foruma „Līdere” – šis pasākums taču nav tikai biznesa sievietēm, vai ne? Bet arī kā iedvesmas pasākums visām sievietēm, kam tas nepieciešams, kas vēlas uzdrošināties, kaut ko mainīt savā dzīvē.

 

Solvita: Viennozīmīgi, tādēļ nosaukums ir „Līdere”, nevis „Sieviete biznesā” , „Karjeriste” vai „Uzņēmēja”. Tas ir pasākums - svētki jebkurai uz izaugsmi vērstai sievietei, un nav svarīgi, vai tev ir savs uzņēmums, vai tu esi vadītāja vai algots darbinieks, vai tu esi mākslā, vai pilna laika māmiņa. Šis ir mirklis apstāties, ieklausīties apkārtējos, sevī, padomāt. Ko es daru līdz šim, ko varbūt gribu pamainīt, vai arī – varbūt nekas nav jāmaina, eju pareizi savu ceļu. Tā ir viena pilna darba diena darbam ar sevi! Tāpēc arī mēs nodrošinām bezmaksas tiešraidi visa pasākuma gaitā, lai jebkura sieviete, kas nevar atnākt uz forumu, jebkādu iemeslu dēļ, jebkurā pasaules malā var pieslēgties un izbaudīt šo dienu. Līdere ir katrā no mums. Jautājums, vai mēs pašas to esam ieraudzījušas. Ja sieviete saka: „Es neesmu nekāda līdere”, tad man gribas pajautāt, vai tiešām nav neviena cilvēka uz pasaules, kas gribētu tev līdzināties? Kas ir tas, kas manī ir īpašs? Kad tu apzinies pati, to īpašo, kas ir tikai tevī, nevienā citā, to spodrini, ar to strādā, tu būsi daudz laimīgāks cilvēks un sapratīsi, kur ir tā īstā vieta tavā dzīvē, kas tevi dara laimīgu. Nav jākautrējas no tā, ka tu vēlies būt laimīga, ka tu vēlies ko dot arī sev. Mēs, sievietes, esam iedomājušās, ka esam labas tikai tad, kad visu laiku kaut ko dodam, un ka ir egoistiski un nepieņemami, ka kaut ko gribam arī sev. Bet mīļās dāmas, mēs nekad nevienam neko nevarēsim dot, ja būsim iztukšotas kā sausas akas. Piepildīsim sevi ar domām, sajūtām un emocijām foruma laikā, nemaz nerunājot par dažādajiem priekšnesumiem un pārsteigumiem.

Tā nav biznesa konference, tie ir iedvesmas svētki sievietēm, kad var apsēsties, atbrīvoties un pilnībā veltīt to dienu sev.

 Līdere ir katrā no mums!

Ingrīda: Šī portāla auditorija ir sievietes pēc 40, un šis ir laiks, kad manuprāt, sievietēm ir īstais laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Kā saka Ričards Rors , pirmajā dzīves daļā mēs izveidojam un nostiprinam savu ego, izveidojam savas dzīves trauku, rūpējamies, sasniedzam mērķus, bet pusmūžā pienāk laiks sākt otru ceļojumu. 

 

Solvita: Ir tāds dzejolis, ko es atceros no latviešu valodas stundām skolā:

„Aiz kalniem jau jaunības trakums, aiz kalniem vēl vecuma miers,
Tad pienāk tie aplamie gadi, kā kaklā iespiedies siers.”

Tas ir tas laiks, kad tev vairs nav to ikdienas lielo rūpju par bērniem (pārsvarā gadījumu), vēl nav tas vecums, kad apsēsties krēslā pie televizora un adīt zeķes, un tad sievietes sāk sev uzdot jautājumu, kas tad ir tas, ko es vēlos pati? Jo līdz tam tu esi ziedojusies bērniem, karjerai, varbūt vispār pilnīgi kam citam, nekā tam, kas tevi interesē; un tas ir lielisks laiks, lai uz brīdi apstātos, uz brīdi padomātu un varbūt kaut ko mainītu savā dzīvē. Man piemēram šie aplamie gadi atnāca ar domu par bērniņu, es biju pārņemta ar šo domu, ka man to vajag. Un ja tāda ir šī pārliecība, tad ir jārealizē!. Tu jau vari sevi šaustīt, ārprāts, kā tas būs, atkal viss no sākuma, kā tikšu galā...bet tas viss ir atrunas, lai nedarītu, nobīšanās. Kad tu to atmet, apklusini tās balsis savā galvā un seko tam, ko sirds saka, es varu pateikt viennozīmīgi, ka tas ir tā vērts, darīt to, ko tu gribi, nevis pēc gadiem skatīties atpakaļ un nožēlot to, ko neizdarīji. Es katrai novēlu ieklausīties sevī un saprast, ko tad es vēlos, un darīt. Kad vēl, ja ne tagad? Mēs pēc 40 esam tieši tajā posmā, kad ir pietiekoši daudz pieredzes, lai pazītu sevi, lai saprastu, ko tu noteikti negribi un pietiekoši daudz kontaktu un pietiekoši daudz laika vēl priekšā.

 

Ingrīda: Man bija ļoti interesanta intervija ar ginekoloģi Astrīdu Tirāni, kas arī šonedēļ tiks publicēta, kurā viņa arī iedrošina sievietes pēc 40 nebaidīties un dzemdēt bērniņus. Jautājums Tev kā māmiņai pēc 40, ne tik daudz par veselības aspektu, bet - vai ir atšķirība, iznēsāt un dzemdēt bērniņu pēc 40 un agrāk, jaunākā vecumā?

 

Solvita: Man tā starpība starp vecākajiem bērniem un mazo ir apmēram 10 gadi, bet es varu teikt, ka atšķirība ir milzīga. Godīgi varu teikt, ka biju domājusi, ka būs vieglāk, bet nevis grūtniecība un dzemdības – es tā mīlu savas trešās dzemdības, ka būtu gatava atkārtot vēl un vēl! Beidzot es sapratu, ko nozīmē pārelpot sāpes, ieklausīties sevī. Šis briedums, sajūta, ka jau pazīsti sevi, iekšējs miers – šīs dzemdības tiešām bija visvieglākās. Bērniņa auklēšana - tas pilnībā atkarīgs no tā, kādi ir vecāki, ja viņi ir nosvērti, mierīgi, arī bērniņš to reflektē, visu to atmosfēru, kāda ir ģimenē. Tādi mēs esam, mierīgi - ko tad vairāk trakosi, pēc 40 tu jau esi mierā ar sevi, saproti lietas, kas tev ir svarīgas. Bet, protams, piecelties 3 naktī, vai celties 5 no rīta ir stipri grūtāk nekā pirms 10 gadiem, un ar to ir jārēķinās. Bet no otras puses, ir pilnīgi cita attieksme pret bērnu kā tādu. Pirms 10 gadiem man nebija problēmu bērnu atstāt auklei, pašai skriet pa darbiem, bet šodien es nevaru iedomāties atstāt savu bērnu citiem cilvēkiem. Un arī laiks, ko pavadu ar bērnu un uzmanība, pilnībā veltīta bērnam – tas ir savādāk nekā pirms 10 gadiem. Smejamies, rāpojam, dauzāmies kopā. Un arī tas, ka apzinos, ka tas ir pēdējo reizi, liek izbaudīt līdz maksimumam laiku kopā ar bērnu. Tagad jau tu saproti, ka laiks aizies un to neatgriezīsi, bērns nekad nebūs vairs tik mazs kā tagad.

Runājot ar foruma lektorēm, jautāju, ko viņas darītu savā dzīvē savādāk, vai ko gribētu izdzīvot vēlreiz, gandrīz katrā no šīm sarunām 1. vai 2. vietā ir bērns. Kam bērnu nav, noteikti gribētu bērnu, un kam ir bērni, gribētu vēlreiz izbaudīt to laiku, kad bērni ir mazi, kad viņi grib klēpī, grib samīļot, dot un saņemt beznosacījuma mīlestību. Tās emocijas var tikai saglabāt savā atmiņā, bet tas vairs neatkārtosies.

Līdere ir katrā no mums!

Sieviete pēc 40

...bet nevarēja 20 gados

Sievietes dzīve sākas pēc 40. Tāpēc negremdējies atmiņās par pagājušajiem gadiem, jo tavs tagadējais vecums ir brīnišķīgs! Un te ir - kāpēc. 20 gadu vecumā tu droši vien biji bezrūpīgāka, slaidāka un brīvo laiku varēji veltīt sev vienai pašai, nerēķinoties ne ar vienu citu. 
Turpretīm 40 gadu vecumā ir daudz vairāk pienākumu, parādījušās krunciņas un nākas cīnīties ar celulītu. Toties tagad tu piepildījumu gūsti
no pavisam citām lietām. Tu esi gudrāka, pārliecinātāka un nosvērtāka. Un ja kāds tev vaicātu – vai vēlies atgriezties savos 20, nez vai tu piekristu. 

 

Lūk, 40 lietas, ko nevarēji 20 gados. Bet pavisam noteikti vari atļauties tagad! 

1. Pateikt acīs visu ko domā, nebaidoties par sekām.

2. Netēlot otra priekšā ideālo sievieti un uzturēt brīnišķīgas attiecības ar mīļoto.

3. Pieņemt cilvēka trūkumus, nemēģinot otru pāraudzināt.

4. Apzināties savus trūkumus un pieņemt sevi tādu, kāda tu esi.

5. Necensties visiem izdabāt un mācēt pateikt „nē”.

6. No sirds priecāties par citiem, nevis skaust.

Forums Līdere 2019 tuvojas!

Jau otro gadu sievietēm, kam izaugsme un attīstība - karjerā, mākslā, ģimenē, pasaulē - ir svarīga, nepieciešama un nozīmīga, tiek organizēts forums LĪDERE. 

Protams, ne katrā sievietē ir līderības gēns, ne katrai tas ir aicinājums, būt vadībā, būt soli priekšā citiem, būt atbildīgai un virzīt lietas. Tomēr, pārlasot tēmas un ieskatus, par kurām runās 2019.gada foruma lektores, un savienojot to ar pēdējos gados dažādos ceļos veiktā sevis kā sievietes, kā cilvēka izaugsmes ceļa atziņas un secinājumus, sapratu, ka šāds pasākums, šādu personību dalīšanās ar zināšanām, pieredzi, iedvesmu - tas ir nepieciešams katrai sievietei, kam nav vienaldzīga viņas vieta šai pasaulē, viņas pašas izaugsme un dzīves kvalitāte. Vai tad tikai līdera tipa sievietēm ir svarīgi, 

"Kā apzināt un attīstīt savu personisko un profesionālo potenciālu? Kā sabalansēt dažādās lomas, ko sievietei uzliek sabiedrība, tradīcijas un viņa pati? Kā neizdegt, bet atjaunot enerģiju un iedvesmu, ko sniegt sev un citiem?"

Noteikti tas ir nepieciešams ne tikai līderēm. Bet forumā pieteiktās runātājas, manuprāt ir līderes, un no viņām - esmu pārliecināta, uzzināsim, mācīsimies un iedvesmosimies!

Turpmāk iepazīstināšu sievietes ar lektorēm, kas varētu vairāk interesēt sievietēm 40 plus lasītājas!  Bet informāciju par visu pasākumu meklējiet mājas lapā www.forumslidere.lv , sekojiet Facebook: https://www.facebook.com/forumslidere/

Lai gan visas biļetes uz šo pasākumu tika ļoti ātri izpirktas, pat izveidojot papildus zonu dalībniecēm balkonā, tomēr vēl var pieteikties gaidītāju sarakstā. Gadījumā, ja atbrīvojas kāda vieta, kā dzīvē mēdz notikt, rodas iespēja piedāvāt šo vietu gaidītājām. Turklāt forumam varēs sekot tiešraidē un tas plaši tiks atspoguļots medijos.

Sekojiet informācijai!

Interviju ar foruma izveidotāju Solvitu Kabakovu lasiet ŠEIT >>

Forums Līdere 2019 tuvojas!